Neilgi pēc tam, kad Rudzītis blogā publicēja šo ierakstu, it īpaši pēc tādiem no garā teksta izrautiem citātiem kā
"visām cīnītājām par sieviešu tiesībām, feministēm utt. derētu padomāt — kas tiek nodarīts pāri sievietēm, aizliedzot vardarbību pret sievietēm" vai — "kādēļ ir labi, ka sievietes iekausta un tamlīdzīgi, kamēr viņas iemācās sagaidīt vīru mājās ar siltām vakariņām, pasniedz tam čības un palīdz novilkt mēteli", Latvijas lasošā daļa gan tviterī, gan dažādās internetvietnēs, tostarp paša Rudzīša blogā sadalījās divās karojošajās nometnēs.
"Rudzītis tak nav normāls, viņam aizbraucis jumts, viņa grāmatas ir vieni vienīgi nezinātniski murgojumi." Aptuveni šādi komentāri gāzās pār psihoterapeita gludi skūto galvu, kamēr viņa aizstāvji, kas ir mazākumā, apgalvo, ka vajag lasīt starp rindām, ka viss esot domāts simboliski, nevis tieši.
Svaigākais vardarbības skandāls viņam kļuvis liktenīgs: pēc nopietnām pārdomām Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) nolēma atņemt viņam psihoterapeita sertifikātu un izslēgt no savu biedru vidus, jo Rudzītis rupji pārkāpis Ētikas kodeksa normas, nav respektējis iepriekšējos Ētikas komisijas un valdes lēmumus un ieteikumus. Baiba Purvlīce, LPB prezidente, uzsver, ka Rudzīša literārā daiļrade un publiskie izteikumi rada izkropļotu un nepatiesu priekšstatu par psihoterapiju, un atgādina, ka Latvijā šogad vardarbībā ģimenē ir nogalinātas piecas sievietes, bet daudzas cietušas.
Ierodoties pie Viestura Rudzīša, kurš savulaik septiņus gadus bijis arī galvenais ārsts Straupes Republikāniskajā narkoloģiskajā slimnīcā, privātmājā Mellužos, ir pagājušas sešas dienas kopš liktenīgā ieraksta blogā. Laiks rādīs, kā pēdējo dienu notikumi iespaidos viņa konsultāciju praksi, kas pieejama ikvienam vidēji par piecdesmit eiro stundā, jo tas, ka viņam anulēts sertifikāts, neatņem Rudzītim tiesības strādāt psihoterapijas jomā, norāda LPB pārstāve Tanita Tamme. Pats Rudzītis stāsta, ka šajā dienā bijis spiests atcelt klientu pieņemšanu un nodoties sarunām ar žurnālistiem, lai skaidrotu, ka viņš esot pārprasts.
Vai Rudzīša skandalozie izteikumi nav nekas cits kā veiksmīga mārketinga kampaņa viņa esošajām un nākamajām grāmatām? Psihoterapeits to noliedz: "Ja kāds tā saka, viņš ir pārāk labās domās par mani. Varbūt mana zemapziņa plānoja kaut kādus eksperimentus. Un, kad tas notika, sāku to atpazīt kā mākslas darbu, kuram neapšaubāmi ir arī izglītojoša jēga."
Ja mēs gribētu uztaisīt kārtējo skandālu, par virsrakstu varētu izmantot katru otro viņa teikumu. Uz jautājumu, vai bloga virsraksts tomēr neizrādījās pārāk provocējošs un bezatbildīgs, Rudzītis sūrojas, ka dzīvojam kultūrā, kurā cilvēki lasa tikai virsrakstus un atsakās saprast metaforas. "Kā tādi cilvēki var lasīt Selindžeru?" viņš retoriski vaicā.
Bet par ko tad, viņaprāt, bija šis skandalozais un provocējošais ieraksts? "Ja runājam par sievieti, vajadzētu padomāt, cik grūti viņai ar pašas spēkiem savaldīt, noturēt savas psihes arhaiskās daļas, neizmantojot vīra palīdzību," atbild psihoterapeits. "Dzemdes norises ārkārtīgi ietekmē sievietes psihi. (Dzemde Rudzīša koncepcijā nav tikai kā vairošanās orgāns, arī kā psihisks spēks, apslēptais dzīvnieciskais. Savukārt par Dievieti viņš dēvē sievietes pirmatnējo spēku, vēsturiski un enerģētiski spēcīgu arhetipu — aut.) Daudz lielākā mērā nekā vīrieši un sievietes var iedomāties. Taču Dzemde jūtas iesprostota, ja jāiztiek tikai ar vienu sēklas donoru. Tām sievietēm, kurām šī iesprostotības sajūta izpaužas īpaši izteikti, nepieciešams vīra atbalsts, palīdzība, sevišķi situācijās, kad viņai liekas, ka vīru nemīl, seksuāli nevēlas, kad jūtas iemīlējusies citā vai atzīst par pievilcīgiem citus vīriešus. No monogāmas ģimenes un bērnu interešu viedokļa vēsturiskajos laikmetos šo jautājumu risināja vardarbīgā veidā. Šodien neko tamlīdzīgu atļauties nevaram. Daudzos gadu tūkstošos piekoptais ieradums vīrieša galvā ir ierakstījies, tas tiek nēsāts līdzi, un attiecīgajos brīžos, kad sieva sāk uzvesties destruktīvi, ar mūsdienu morāles un kultūras normu starpniecību vīrietis sevī šo impulsu it kā nobloķē. Taču tas nekur nepazūd."
Pēc Rudzīša teiktā tā dēvētais aizturēts sitiens vīrieša psihē rada tādu kā gaisā pakārtu stāvokli, kurā vīrietis nav spējīgs ne cīnīties, ne bēgt, kas ir dabā sastopamās divas izplatītākās bioloģiskās reakcijas uz jebkuru kairinājumu. Un vīrietis iekļūst tādā psihosomatiskā stāvoklī, ar kuru viņš īsti netiek galā, bet kuru varētu atvieglot caur kādām agresīvām darbībām, kas sabiedrībā tiek uzskatītas par destruktīvām. Rudzītis skaidro, ka viena no izplatītākajām vīriešu agresijas formām ir, piemēram, agresīvā braukšana.
"Mans raksts nerespektē Dievieti sievietē, tās īpašo varu, kas integrēta kultūrā. Tādēļ bija šādas ārprātīgas, neracionālas reakcijas, kuras izpaudās arī Psihoterapeitu biedrības rīcībā [atņemot man sertifikātu], kas par 90 procentiem sastāv no sievietēm."
Pēc sarunas ar psihoterapeitu Voldemāru Švarcu nākas secināt: tā kā Rudzīša sertifikāts ir anulēts, viņa kolēģi piekrīt komentēt tikai Rudzīša radošo darbību līdzīgi kā par mākslinieku, kurš veido publisku performanci, lai sabiedrībā provocētu diskusijas. Savulaik līdzīgā veidā sabiedrību esot provocējis mākslinieks Kazimirs Maļēvičs ar savu gleznu Melnais kvadrāts. Lai varētu komentēt Rudzīti kā attiecīgās jomas profesionāli, viņam ir jāiegūst sertifikāts. Kamēr tā nav, ikvienu darbību var uzskatīt par sava veida performanci ar cilvēku iesaistīšanu, kuriem gan vajadzētu saprast, ka tas nav profesionālais, bet gan performances līmenis. Lai arī Rudzītis apgalvo, ka turpmāk tā būs cilvēku izvēle — iet pie viņa uz konsultācijām, zinot, ka viņa sertifikāts ir anulēts, — tas esot tikai kā psiholoģisks triks, kurā atbildību novirza uz klientu, kurš izvēlas, nevis uz psihoterapeitu, kuram sertifikāta iegūšana būtu goda lieta.
Tikmēr sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata: ja kāds apgalvo, ka šāds bloga virsraksts bija jāsaprot simboliski, domājams, šim cilvēkam ir problēmas ar komunikāciju. "Arī vērtējot Rudzīša iepriekšējo komunikāciju ar sabiedrību, jāatzīst, ka šis nebija pirmais gadījums. Iespējams, citās valstīs, kur psihoterapijai ir daudz senākas tradīcijas, viņa kolēģu reakcija uz izteikumiem, kas balansē uz ētikas robežas, būtu bijusi daudz savlaicīgāka."
Visu rakstu par Viesturu Rudzīti lasiet žurnāla Sestdiena 12.–18. decembra numurā!