Saulrieta liecinieki
Humoristiski muzikālā koncertuzveduma darbība risinās veco ļaužu pansionātā Ilga, kurā valda intrigas, pārpratumi un joki. Dziedošo aktieru kopīgie pārdzīvojumi un piedzīvojumi 10 gadu garumā izskan nenopietni teatrālos kontekstos un zemtekstos komponista Raimonda Paula, Zigmara Liepiņa, Edmunda Goldšteina un Ulda Stabulnieka dziesmās, arī populāru latviešu dzejnieku darbos. Muzikālajā uzvedumā Ilgai piepalīdz mūžam jauno Alūksnes «meiteņu» ansamblis Jestrās večiņas - medmāsiņa Līvija, taustiņniece Antonija, ģitāriste Ženija un bundziniece Silvija.
Senioru rezidencē Dzintara melodija uz koncertu sapulcējušies vairāki desmiti iemītnieku. Tā kā Dzintara melodija grupai Ilga devusi iespēju te organizēt mēģinājumus, daļa senioru uzvedumu novērtējuši jau iepriekš. «Tas ir bišķiņ pasmiets par mums. Bet, kad viņi paši būs mūsu gados, tad redzēs, kā viņiem ies,» redzēto un dzirdēto komentē seniores.
Kā uzsver uzveduma režisors Gundars Silakaktiņš, šis uzvedums nekādā ziņā nav parodija par dzīvi pansionātā. «Jūs esat liecinieki Ilgas norietam. Varētu pat teikt - saulrietam. Tā vairāk ir ironija par mums pašiem, par to, cik viedāki, pieredzējušāki esam kļuvuši šajos gados. Ideja par 17 pansionāta mirkļiem radās tāpēc, ka programmā ir 17 dziesmu. Mēs uzsveram, ka tā ir tikai ironija,» saka Gundars Silakaktiņš. Dzintara melodijas direktors Matīss Pudāns atzīst: «Šis ir labs veids, kā lauzt Latvijā valdošo stereotipu, ka pansionāts ir skumja vieta. Atbalstot Dailes teātra aktieru grupu, mēs vēlamies popularizēt ideju par pansionātu kā vietu, kurā iespējams pavadīt cieņpilnu mūža nogali.»
Taujāts, kā Guntars Silakaktiņš iztēlojas savas vecumdienas, aktieris teic, ka gribētos tās pavadīt ģimenē privātmājā ar dārzu: «Pret vecumu izturos ar pietāti. Desmit gadu laikā ar koncertiem esam apbraukājuši tik daudz pilsētu un redzējuši ļoti dažādus cilvēkus, taču par Latvijas senioriem varu teikt tikai to labāko - viņiem piemīt dzīvesprieks, vēlme dzīvot un strādāt.»
Skumji te nav
Koncertuzvedumu senioru rezidences dārzā divreiz noklausījies seniors Uldis Zelmenis. Dzintara melodijā viņš uzturas pusotru mēnesi, te nosvinējis arī savu 73. dzimšanas dienu.
Taujāts, kāpēc izvēlējies pārcelties uz dzīvi senioru rezidencē, viņš teic - tā esot vienojies ar dēliem. «Biju palicis viens. Man ir nopietnas hroniskās slimības, un pašam sevi apkopt kļuva grūtāk. Dēli uzņēmās apmaksāt manu uzturēšanos šeit, taču arī es pats no savas pensijas lielu daļu maksāju par rezidences pakalpojumiem. Man ir vidēja lieluma pensija, taču, vairākiem radiniekiem saliekot kopā līdzekļus, uzturēšanās šeit kļuva iespējama. Jā, rezidence ir dārga, taču ar aprūpi esmu ļoti apmierināts,» stāsta seniors.
Viņš nenoliedz - sākumā bijis grūtāk aklimatizēties, jo istabiņā viņi bijuši divi kungi. Otrs - smagi slims. Diemžēl Uldim nācies piedzīvot istabas biedra aiziešanu viņsaulē. «Tas bija ļoti smagi,» nopūšas seniors. Tomēr viņa nākamais kaimiņš, kurš rezidencē uzturējās tikai uz laiku, bijis patīkams, saprotošs, brašs vīrs.
«Te ir labs apkalpojošais personāls un iejusties nav grūti. Ēdināšana ir četrreiz dienā, notiek vingrošanas nodarbības,» stāsta seniors. Īsajā uzturēšanās laikā viņš jau ieguvis domubiedrus: «Pārrunājam ikdienišķas lietas, pastāstām par savu dzīvi. Te katru nedēļu notiek koncerti - esmu apmeklējis jau vismaz sešus! Pie mums uzstājas gan populāri Latvijas mākslinieki, gan bērnu deju kolektīvi un ansambļi, reiz uzstājās Latvijas Universitātes koris. Notiek viktorīnas, veselīgo kokteiļu vakari. Jā, protams, mājās ir lielāka brīvība, un, ja vecumdienās apkārt ir ģimene, ja cilvēks pats sevi var apkopt, uz pansionātu nevajag steigties. Taču tiem, kas palikuši vieni un veselības stāvoklis liek domāt par sociālo aprūpi, tai nevajag pretoties. Dzīve pansionātā nebūt nav skumja,» uzskata U. Zelmenis.