Parasti kaunīgi paklusējam, ja galvā ienākusi reakcionāra doma, ka pusaudžu TV raidījumā ir par daudz seksa. Ja neesam galīgi dinozauri, mūs neizbrīna ar liekulīgu kautrīgumu līdz galam neiztulkotie «mātes» vārdi multenēs bērniem, ko vairākums tāpat labi saprot angliski. Tā ir liela brīvība un kultūras vērtība jau sen valdošā diskursā, kas mums ir dots - komplektā ar to visu pārējo, ko vairs ne tikai nedrīkst aizliegt, bet pat nedrīkst diskutēt par ierobežošanu.
«Aizliegts aizliegt!» ir 1968. gada maija sauklis. Ir revolūcijas, kas izčākst vienā gadā, ir revolūcijas, kas apgriež kājām gaisā kultūras vērtības. «Kultūra - tā ir dzīve otrādi» arī ir 1968. gada revolūcijas sauklis. Tāpat kā «Alkohols nogalina - lietojiet narkotikas».
Samāksloto maijpuķīšu pasākumu, protams, grūti salīdzināt ar Parīzes maiju, kurš atbalsojās visā pasaulē un atbalsojas vēl tagad. Arī tajā, ko mēs saprotam ar vārdu «tikumība». Pēc 1968. gada revolūcijas, kas masu apziņā palikusi arī kā seksa revolūcija, vārds «tikumība» ir ieguvis citu jēgu, nekā to, iespējams, saprot konservatīvā Latvijas sabiedrības daļa, kas, spriežot pēc aptaujām, ir vairākums. Tikai vairākums, kura viedoklim nav vairākuma ne Latvijas, ne pasaules medijos, - un tas ir fakts.
Mēs visi zinām, kas ir Satversmes 100. pants, kas nosaka vārda brīvību un aizliedz cenzūru - tas ir īpaši uzsvērts svētums. Nekur nav teikts, ka mazāk svēts ir Satversmes 116. pants, bet par to vairākums nav dzirdējis - šis pants popularizēts netiek. Satversmes 116. pants ir ļoti neērts. Nav tālu laiks, kad, iespējams, to pasludinās par vecmodīgu. Tas ir bīstams kā Ungārijas konstitūcija tiem, kam tā šķiet bīstama - kā morāle, uz kuras tā balstās. Varbūt ka jau Valsts prezidenta iniciētās Satversmes reformas laikā to ierosinās izņemt laukā - vai saīsināt no beigām. Tas ir Latvijas Republikas Satversmes pants, kas noteic, ka personas tiesības var ierobežot, «lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību».
Neviens klubs, nedz NVO nevar uzurpēt tikumības izpratni - šāds princips tika atzīts pēc jakobīņu patriekšanas, kad Francija bija atdzērusies asinis. Tas ir princips, kas vienmēr piemirstas līdz nākamajai revolūcijai, jo ir klubi, grupas un NVO, kas uzspiež savu izpratni, nemaz nerūpējoties par to, ir vai nav viņi vairākums.
«Aizliegts aizliegt!» - šis 1968. gada revolūcijas sauklis turpina strādāt. Par labu kustībām, kas iznīcina tradicionālās vērtības un rada jaunas vērtības. Šīs vērtības mulsina konservatīvu cilvēku, bet tas ar laiku pāriet, jo «demokrātiskās valstīs taču tā pieņemts». Tāpēc pat diskutēt nevajag, vai ne?