Pēc pieredzes uz Kornvolu
Gulbenes novada pensionāru biedrība Atspulgs 5 izveidota 2011. gadā. Pašlaik tajā reģistrēti 114 seniori, taču atbalstītāju esot vairāk. Līdz tam gulbenieši čakli darbojās pilsētas pensionāru apvienībā Mirdzas Astrīdas Kušķes vadībā. Ideja apvienot novada seniorus radās, lai organizācija veidotos stiprāka - gan līdzekļu būtu vairāk, gan ietekme nozīmīgāka. «Pozitīvais ir tas, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas Gulbenes novadā ietilpa visi pagasti, līdz ar to bija vieglāk senioriem apvienoties kopējam darbam. Katru pagastu biedrībā pārstāv viens valdes loceklis, un, sanākot kopā uz valdes sēdēm, varam risināt gan kopīgās, gan atsevišķas problēmas un informāciju nogādāt katra pagasta pašvaldībai,» stāsta Anna Vīgante.
2013. gadā Atspulgs 5 ieguva sabiedriskā labuma organizācijas statusu, tas sekmēja sadarbību ar uzņēmējiem, veicināja dažādu projektu realizēšanu ne tikai novadā un Latvijā, bet arī aiz robežām. Viens no spilgtākajiem bijis Senioru brīvprātīgais darbs Gulbenes novadā un Anglijas pilsētā Kornvolā. Seši angļu seniori trīs nedēļas ciemojušies Gulbenē, piedalījušies pilsētas labiekārtošanas darbos. Tad seši gulbenieši devušies uz Kornvolu.
Elvīra Balode, Lejasciema pagasta pensionāru darba vadītāja, atceras: «Uzzināju, ka aicina pieteikties brīvprātīgos seniorus darbam Anglijā - es gribēju braukt! Visu mūžu esmu strādājusi starp cilvēkiem, man tas patīk. Tagad esmu pensijā, lielo lauka darbu vairs nav, lopiņu nav, bērni izauguši. Kāpēc nebraukt? Es pirmoreiz lidoju ar lidmašīnu, pirmoreiz dzīvē biju ārzemēs!» Kornvolas dārzos Gulbenes seniori strādājuši cītīgi - veidojuši atpūtas stūrīti, Ečkombas pilī izgatavojuši Ziemassvētku suvenīrus, atjaunojuši siltumnīcas nojumi, pārstādījuši puķes. «Anglijā brīnījās, kā latviešu sievietes var tik smagi strādāt lauku darbus, iet kājām lielus attālumus un vēl labi izskatīties,» smaida Elvīra. «Prezentējām arī Latviju. Mums līdzi bija Latvijas karogs, septiņu veidu sieri, dzērvenes un konfektes. Sniedzām priekšnesumus, spēlējām akordeonu, dziedājām latviski.»
Kas palīdz nenovecot
Maigai Birzniecei ir siltas atmiņas par kādu citu - paaudžu sadarbības projektu Vai tu esi manos draugos? Tas tika veidots kopā ar Gulbenes vidusskolas 2. klašu skolēniem. «Līnijdejas ar seniorēm jau dejojam, bet ļoti gribējās vēl kaut ko darīt. Ideja par darbošanos kopā ar bērniem jau ceļoja no mutes mutē, līdz to palīdzēja realizēt bijusī pedagoģe Mirdza Astrīda Kušķe,» sākumu atceras Maiga Birzniece.
Seniores gājušas ciemos uz skolu pie otrklasniekiem. «Mēs kļuvām par šo bērnu omītēm. Kopā mācījāmies dziedāt, cept pīrāgus, ar datoru strādāt, sakopām apkārtni. Tagad mums ir gan jauni draugi, gan jauni, mīļi mazbērni. Vēl šobaltdien uz ielas sveicina, pa gabalu māj ar roku. Pat necerējām, ka radīsies un saglabāsies tāds savstarpējs mīļums,» stāsta Maiga Birzniece.
Viņai pašai esot krietns pulciņš - 16 mazbērnu. «Un rudenī gaidu sesto mazmazbērnu,» piebilst Maiga. Viņa neslēpj - dzīve nav bijusi viegla: «Es tā neganti vienmēr esmu teikusi, ka savu dzīvi veltīju darbam. Strādāju dārzniecībā, rozes kopu, pēc tam vainagus taisīju. Tas darbs nebija apskaužams un nebija arī pienācīgi atalgots. Vakaros, atgriežoties mājās, spēka neatlika nemaz, tomēr arī gotiņu, sivēnu turēju. Bērnus vajadzēja pabarot, izskolot. Bet man bija tā laime, ka vīrs bija ļoti darbīgs, divos darbos strādāja. Bērnus pasaulē palaidām, un man prieks par viņiem,» lepojas Maiga. Visiem sešiem viņas bērniem ir labas izglītības, labs darbs un no Latvijas prom arī nav aizceļojuši. «Kā smejot saku - savu dzīvi veltīju valsts darbam, veltīju vīram, bērniem, un - piedošanu - savai govij. Tagad bērni aizgājuši pasaulē, viņiem pašiem ir bērni un no manis nevajag it neko, tikai manu mīļumu. Naudiņas man nav, bet ar sirds siltumu vienmēr varu padalīties,» - tā Maiga Birzniece.
Vēlme būt sabiedrībā, padalīties ar sirds siltumu arī mudinājusi iesaistīties minētajā projektā. «Man patīk cilvēki, patīk bērni, patīk sabiedrība. Līdz ar to es tik ļoti nenovecoju,» uzskata Maiga. Anna Vīgante piebilst - otrklasnieki tik ļoti iemīlējuši jaunās omītes, ka šopavasar uzaicinājuši braukt līdzi ceļojumā ar prāmi uz Stokholmu: «Ieguvēji bija visi, gan bērni, gan omītes.»
Palīdzēt arī pagastam
Kas senioriem prieku dara? «Negatīvā jau tāpat ir pārāk daudz, un seniori to saprot - pozitīvas emocijas ir nepieciešamas. Mūsējiem patīk kultūras pasākumi, patīk dziedāt, dejot. Mums ir senioru tautisko deju, līnijdeju un Eiropas deju kopas, deju kolektīvi ir Lizumā, Stradu pagastā. Ir lauku kapelas. Dzied gandrīz visos pagastos - Lejasciemā, Lizumā, Jaungulbenē, Rankā, Stāmerienā, Līgo pagastā,» lepojas Anna Vīgante. Gulbenes dejotāji un dziedātāji pērn piedalījušies arī starptautiskajos senioru festivālos Berlīnē un Ščečinā.
Savukārt sadarbojoties ar Rīgas Aktīvo senioru aliansi RASA, varējuši noorganizēt braucienu uz Briseli. Biedrības vadītāja neslēpj gandarījumu, ka patiesi izdevies sapurināt novada vecāko paaudzi, un lepojas, ka izveidojusies laba sadarbība ar Gulbenes novada domi, pagastu pārvaldēm. Seniori tiek atbalstīti gan ar transportu, gan organizējot lielāka mēroga svētkus - piemēram, sporta spēles, kas parasti ir kupli apmeklētas. «Mūsu seniori ir ļoti sportiski, aizvadītajos sporta svētkos vien piedalījās gandrīz 400 dalībnieku,» uzsver A. Vīgante.
Jautrīte Glāzniece, Jaungulbenes pagasta pensionāru biedrības Mežābele pārstāve, atzīst - tiem, kas grib darboties, iespējas ir: «Var ne tikai dziedāt un dejot, var darboties arī sava pagasta labā - kādu stūrīti sakopt, zāli uz taciņas izpļaut. Es pati vēl nejūtos tik veca, man gribas darboties.» Piemēram, Stradu pagastā seniori katru gadu 1. septembrī veido ziedu paklājus, Rankas un Lizuma pagastā iedzīvotājus priecē ar floristikas darbiem.
«Vēl jau daudz tādu, kam ir kāda liksta, kas nav izgājuši no mājas, tādu, kas jūtas nevērtīgi,» atzīst Anna Vīgante un turpina: «Cilvēka vērtību zināmā mērā nosaka arī materiālais stāvoklis. Gulbenes novadā apmēram 60% pensionāru vidējās pensijas ir 234 eiro. Nauda nav liela, vajadzību daudz, un cilvēki maz ko var atļauties. Diemžēl materiālais nosaka pašapziņu. Nesaku, ka materiālais ir galvenais, bet, lai cik liela mīlestība, četrās tukšās sienās tā ilgi nedzīvo.»
Gulbenieši ir vienisprātis - attālās viensētās dzīvojošajiem situācija īpaši grūta. «Laukos cilvēki bieži ir nomākti. Cik ilgi, tā dzīvojot viens, var uzturēt možu sirdi un garu? Kamēr cilvēks vēl spēj paiet, kamēr var iziet savā dārziņā basām kājām, tikmēr vēl jūtas uzlādēts. Bet cik ilgi tā būs? Daudziem mūsu organizācija ir vienīgais balsts, un, kamēr paši vēl spējam kustēties, ir jāaicina līdzi tie pārējie. Tikai kopā esot varam uzturēt savu garastāvokli. Tas palīdz dzīvot,» uzsver Gulbenes seniori.