Nu ziniet, vadot pilsētu, tās iespēju robežas faktiski nav. Ir gan valstiskas funkcijas, ostā ir kaut kas arī ar komerciju saistīts... citās jomās. Man pa šiem piecpadsmit gadiem ir reti tā gadījies vai pat nekad, ka kāds no valdības būtu tā atbraucis un taujājis - nu, Uldi, kas tad Liepājai būtu jāpalīdz, lai reģionam ietu ekonomikā labāk.
Tad jums vienmēr ir nācies braukt uz Rīgu?
Pamatā - jā, par varas gaiteņiem te, Rīgā, pašam jāstaigā, tā kā bez «lielās» politikas te neiztiksi.
Tad vispirms īsumā - kāds tad pašlaik ir Liepājas veselības stāvoklis? Krīze pārvarēta?
Jā, mēs 2008. gadā varējām teikt, ka sākumā bezdarba līmenis 4,6 procenti, kas bija ļoti labi, tad krīze ļoti stipri pa Liepāju iesita, īpaši pa rūpniecību, kur, piemēram, Liepājas metalurgam uzreiz apstājās tirgi 26 Eiropas Savienības valstīs, izņemot Poliju. Šobrīd ir zināmi uzlabojumi, bet es negribētu teikt, ka krīze ir pārvarēta pilnībā. Ir atsevišķas nozares, kur ir uzlabojumi. Piemēram, ostā martā, aprīlī par 56% palielinājies apgrozījums, tur tiešām ir krīze pārvarēta. Veikti ostas padziļināšanas darbi, līdz ar to lielāki kuģi ienāk, lielākas kravas.
Bet ir nozares, kurās Eiropas tirgi nav pavērušies. Jāsaprot, ja Liepāja saražo uz vienu iedzīvotāju divas reizes vairāk rūpniecības produktu nekā vidēji Latvijā, tad šiem rūpniecības uzņēmumiem ir jākonkurē Eiropas tirgos. Eiropas būvniecības sektorā nav progresa, līdz ar to eksports ir ierobežots. Bet vietējais tirgus ir vēl mazāks.
Un tomēr, kādam veicas labāk?
Mums ir tāds industriālais parks Dānijas uzņēmumiem vecajā gaļas kombinātā. Divpadsmit uzņēmumu, ap 600 darbvietu. Viņi ražo priekš ļoti daudziem uzņēmumiem, tādiem kā Volvo, citiem, pat amerikāņu ugunsdzēsējiem ekipējumu.
Par skaitļiem. Jūs minējāt, ka pirms krīzes bezdarbs bija 4,6%. Kādi šie skaitļi ir tagad?
Tagad tas ir ap divpadsmit procentiem.
Vai tas ir reālais bezdarba procents, mēs Dienas pētījumos bieži esam konstatējuši, ka pat vietās, kur ir it kā augsts bezdarbs, uzņēmēji dažkārt nevar atrast sev darbiniekus.
Mjā... tur es nevarēšu jums pilnīgu skaidrību ieviest, jo Latvijas statistiskos datus saņemam ar zināmu novēlošanos, un es varētu domāt, ka tam bezdarbam nevajadzētu būt tik lielam, īpaši, kad braucu Rīgā garām kādam lielveikalam, liekas - ar ekonomiku viss ir kārtībā.
Bet pašvaldība pati nekontrolē, kas ir tie bezdarbnieki, kas ir pabalstu saņēmēji?
Neapšaubāmi mēs jūtam bezdarbnieku skaita samazināšanos, bet, iespējams, tas ir uz to rēķina, kas ir aizbraukuši. Tā kā es vēl tādu pārāk lielu optimismu šajā jautājumā negribētu izteikt. Bet nenoliedzami ir jomas, kurās ir progress. Teiksim tā: pusē no nozarēm ir progress, pusē - stagnācija.
Tomēr esat optimists?
Es esmu optimists. Es redzu, ka Liepājas metalurgs krīzes laikā ir veicis rekonstrukciju. Tagad tas saražo par vienu trešdaļu vairāk rūpniecības produkcijas ar modernu tehnoloģiju. Ar grūtībām, bet uzņēmums darbojas, ostā kravas pieaug. Pieaug būvniecības apjomi, bet tas ir tas, ko mēs stimulējam. Tie ir ar ES naudu finansēti projekti infrastruktūrā. Mēs reāli esam darba devēji, veicinām būvniecības sektoru.
Kā izskatās Liepājas budžets, tas ir sabalansēts?
Patiesībā jau likumdošana liek sabalansēt budžetu, un es pats pēc būtības esmu tāds piesardzīgs, tad drīzāk mums ir kāda rezervīte budžetā, nekā esam pārvērtējuši savas spējas. Bet šobrīd mēs teju, teju tiekam galā ar to, lai varētu līdzfinansēt visus ES projektus. Mēs būtībā šobrīd būvējam pilnīgi jaunu infrastruktūru Liepājā. Iesaku atbraukt un to redzēt.
Un tomēr - kā pilsētas galvai, kas ir galvenā galvassāpe šobrīd?
Es neredzu lielāku uzdevumu par jaunu darbvietu radīšanu, redzot to, ka privātais sektors un investori vēl nav pārāk optimistiski.
Bet kā jūs kā pilsētas mērs varat radīt jaunas darbvietas?
Nu, mēs esam parūpējušies, lai maksimāli daudz Eiropas struktūrfondu piesaistītu Liepājai. Infrastruktūras projektiem.
Bet, vai tas ir ilgtspējīgs darbvietu radīšanas instruments, tie projekti taču beigsies?
Krīzes laikā tas ir ļoti labs instruments. Mēs padziļinām ostu - uzņēmums būvē jaunu termināli, mēs salabojam ielu, uzņēmējs būvē jaunu veikalu. Protams, būs viena problēma - 2014. gads, kad var nebūt ES naudas, kas būs tāds neizbalansēts gads Latvijai. Un uz to brīdi jābūt valdībai gatavai kaut kādiem instrumentiem, ar investīcijām uzņēmējdarbībā. Ja tajā brīdī nebūs pieejamas ES investīcijas, tad jābūt valsts investīcijām. Tādās infrastruktūrās, kuras tā vai tā jābūvē, piemēram, valsts autoceļi. Un, veidojot infrastruktūru deviņās lielākajās pilsētās, var cerēt piesaistīt uzņēmēju, kas būvē rūpnīcu vai jaunu termināli, un tas var atdzīvināt visu reģionu.
Tā ir valsts, bet pašas pašvaldības?
Es redzu vairākus instrumentus, esmu pētījis, kā savas teritorijas attīsta Austrijas vai Itālijas pašvaldības. Tur sanāk pašvaldības kopā, lai attīstītu tūrisma infrastruktūru. Un es redzu vienu nozari, kas Latvijā nepamatoti atstāta novārtā. Tā ir kurortoloģija. Kur, uzbūvējot vienu sanatoriju, apkārt rodas tūkstošiem darbvietu. Labs piemērs Lietuvā - Druskininki. Valsts atļāva ieguldīt piecdesmit procentus ES līdzfinansējuma sanatorijas celtniecībā.
Un tagad tur ir sanatorijas, kurās ārstējas ne tikai krievi vai baltkrievi, bet arī norvēģi. Un mums Liepājā ir viens 1500 metru urbums, no kura nāk termālais ūdens, un ūdenim ir tāds sāls un broma saturs kā Nāves jūrā Izraēlā. Ar ārstnieciskām īpašībām. Tagad skatāmies pēc investoriem, no kuriem daudzi saka, ja jums būtu 50% līdzfinansējuma kā Lietuvā, vienalga - valsts, pašvaldības vai ES, tad mēs nāktu un investētu.
Runājot par investīciju piesaisti pašvaldību teritorijai. Vai būtu kas jāpamaina likumdošanā, lai pašvaldības to varētu darīt efektīvāk? Vai jūsu rokās ir pietiekami instrumentu?
Noteikti nav pietiekami. Piemēram, viena no iespējām ir - Latvijas pašvaldībās ir milzum daudz tukšu teritoriju. Bet tām nav iespējams piesaistīt investīcijas. Kāpēc? Ir jāmaina likumdošana, kas ierobežo to, ka zemi var iznomāt tikai uz divpadsmit gadiem. Ja tas ir kaut cik liels projekts, tad tas ir nenopietni, neviens investors uz to neparakstīsies.
Vai tenederu rīkošana ir pārāk sarežģīta?
Arī tas. Starp citu, arī iepirkuma procedūrās mēs neveicinām, lai šeit būt godīgi uzņēmumi. Konkursos mēs esam spiesti paņemt lētāko piedāvājumu, kurš ne vienmēr ir kvalitatīvākais. Un, otrkārt, ir pilnīgi skaidrs, ka šis uzņēmējs nemaksā nodokļus vai ne visas algas maksā legāli. Tagad atcēla tos noteikumus, ka būvniekam jāmaksā vidējā alga nozarē. Tāpēc šobrīd dažkārt viens godīgs uzņēmējs konkursā nespēj konkurēt. Un mēs zaudējam arī pašvaldības galvenajā ienākumā - iedzīvotāju ienākuma nodoklī. Algas neaug, legālās algas.
Pašlaik ļoti aktīvas ir deviņas lielpilsētas, un daži skatās ar bažām, ka tās atkal nemonopolizē līdzekļu piesaisti un lauki paliks vēl tukšāki.
Es te gribētu nomierināt tos, kas uztraucas. Tā faktiski ir tāda «plunkšķu» metode. Ja tajās deviņās teritorijās notiks tāds nopietnāks ekonomisks uzrāviens, tas jau dos efektu arī visās apkārtējās teritorijās.
Vai Nacionālajā attīstības plānā kaut kā iezīmējas šī te «plunkšķu» metode? Kā jūs vispār komentētu pašreizējo NAP tapšanas procesu, jūsos ieklausās?
Vispār pret tiem plāniem es esmu visai skeptisks. Es par šiem gadiem esmu lasījis daudzus, tikai nezinu nevienu, kas būtu norealizēts. Izņemot... nu ja mūsu pilsētai ir attīstības plāns un rīcības programma, tad to programmu, kas mums bija uz četriem gadiem, mēs jau septiņdesmit procentus esam norealizējuši. Tagad mēs to plānojam aktualizēt un veiksim iedzīvotāju aptauju par to, kuras jomas būtu jāattīsta.
Bet ar valsts attīstības plāniem ir diezgan čābīgi.
Nu bet kā tad ar «ekonomisko izrāvienu», kas kā virsuzdevums formulēts topošajā Nacionālajā attīstības plānā?
Nu... kādreiz es tā cītīgi lasīju tos plānus, mēģināju līdzdarboties. Tagad tā - tikai virsrakstus.
Nu bet vai nesanāks tā - jūs tos plānus nelasīsiet, bet zināmā mērā NAP būs pakārtots tas, kā mēs lietosim Eiropas naudas nākamajā finanšu perspektīvā pēc 2014. gada, vai ko nenogulēsiet?
Nu redziet, agrāk ar tiem nacionālajiem plāniem bija tā kā ar tādu karstu kartupeli, to mētāja no vienas ministrijas uz otru. Var jau būt, ja tagad tas ir zem premjera un premjera biroja, tas tagad būs tāds reālāks plāns.
Manuprāt, viens no tiem galvenajiem akcentiem būtu šobrīd uzliekams uzņēmējdarbības infrastruktūras vides veidošanai un attīstībai, jaunām darbvietām. Neviens investors, kas te atbrauc, neko nebūvēs, ja nebūs infrastruktūras.
Jūs visu laiku uzsverat - jaunu darbvietu radīšana. Bet, piemēram, amerikāņi bieži savu investīciju iztrūkumu attaisno tieši ar nepietiekamu darbaspēku.
Nu vispār, ja mēs runājam par Ameriku… Nu es tur tā īsti nevaru saprast, kur tur sākas un kur beidzas mūsu draudzīgās attiecības, sevišķi ekonomikā. Lūk, jums viens stāsts - Latvijas lielākais rūpniecības uzņēmums Liepājas metalurgs savulaik eksportēja savu produkciju uz ASV, tad vienā dienā Amerikas tirgus tam tika aiztaisīts ciet, kopā vēl ar septiņām valstīm. Dažām, tām lielākajām, valstīm to tirgu pēc tam atvēra, bet Metalurgs joprojām Amerikas tirgū netiek. Jo viņi uzlika tādu ievedmuitu... nu kur tad ir tā ekonomiskā sadarbība?
Bet mēs varam teikt, ka mums labākā sadarbība ir ar kaimiņvalstīm. To jau var redzēt arī no ostu loģistikas. Mums vislielākais investors ir dāņi. Tā kā šeit galvenā realitāte ir Dānijas, Zviedrijas, Krievijas un arī Baltkrievijas investīcijas. Mums ostā no pārkrautajām kravām 30% ir Baltkrievijas. Arī graudi no Kazahstānas un Krievijas.
Par Eiropas naudām, kas būtu jāmaina to sadalē?
Kas šobrīd notiek? Viens tāds absurds piemērs. Viens krustojums Liepājā, un, lai to sakārtotu, mēs realizējam te četras programmas. Mēs mainām ūdensvadu sistēmu tur un tad ejam uz Vides un reģionālās attīstības ministriju, kur ir attiecīgie konkursi. Tad mēs mainām siltumapgādes sistēmu un ejam uz Ekonomikas ministriju. Atkal cits konkurss, citā laikā, grūti salāgot. Tad mēs mainām segumu tai tranzītielai un mums jāiet uz Satiksmes ministriju. Un tad vēl atsevišķā urbānā programma, kas ir atkal Reģionālās attīstības ministrijā, bet cita programma. Un tad tiem maniem cilvēkiem jāstrādā kā faķīriem starp visām šīm ministrijām, lai kaut cik saskaņotos laikos savestu kārtībā šo vienu krustojumu. Kas gandrīz nav iespējams, kādā konkursā, ko apstrīd, tas aizkavējas...
Kas būtu jāmaina?
Manuprāt, nākamajā plānošanas periodā to visu vajadzētu ielikt vienā programmā, kas sauktos - pilsētvides programma. Jo tagad… es zinu pilsētas, kas vispirms uzliek asfaltu, pēc tam to taisa vaļā un liek komunikācijas. Mums tieši Liepājā bija Lielo pilsētu asociācijas sēde, kur bija arī premjers, un mēs tur centāmies pierādīt, ka tā urbānā programma ir tā, uz kuru vajadzētu akcentēt nākotnē. Nu, jāsaka, finanšu ministrijas cilvēki gan iebilda un rauca degunus, bet nu es ceru, ka izpratne būs.
Par politiku. Nu tagad reģionālās partijas sāk vairoties. Labi - uz pašvaldību vēlēšanām, bet kas notiks uz Saeimas vēlēšanām? Vai reģionālajām partijām būtu savā starpā jāapvienojas vai «jāpiekabinās» kādām lielajām partijām - kurai nu pie kuras?
Tas, kas notiek šodien, kad reģionālās partijas dzimst kā sēnes, ir lielo partiju vājums, un tas parāda, cik lielā mērā lielās partijas interesējas par reģionu attīstību. Nekas jau reģioniem cits neatliek, kā veidot lokālus spēkus, lai savus reģionus attīstītu. Bet esmu analizējis arī citu valstu pieredzi. Tajā pašā Vācijā ir reģionālās partijas, kas vietējās pašvaldību vēlēšanās startē atsevišķi, bet parlamenta vēlēšanās atrod sadarbības partnerus, manuprāt, tas ir normāli.
Uz nākamajām vēlēšanām jums atkal sadarbības partneris varētu būt ZZS?
Nu mums pašlaik ir sadarbības līgums arī ar Vienotību, ar ko strādājam Liepājas domes koalīcijā, mēs cenšamies izmantot jebkuras sadarbības iespējas, mums nav īpaša karastāvokļa ne ar vienu no partijām, un tādu arī neplānojam. Bet pirms nākamajām vēlēšanām - izvērtēsim.
Bet ja būs iniciatīva reģionālajām partijām pašām apvienoties kādā apvienībā uz Saeimas vēlēšanām?
Nu tas ir jautājums, kas būtu vērtējams, un par to dažādi pētījumi būtu jātaisa. Un visu jau izšķir cilvēki - ne tikai kas sola, bet kas arī dara, tā vismaz ir reģionālajās partijās. Lielajās dažkārt ir savādāk. Redzēsim, kas tajā politiskajā laukā notiks, cik tur stabilas būs tās lielās partijas. Tā problēma jau ir tā, ka stabilām lielām partijām neesam izauguši.
Kad izaugsim?
Nu Rietumu pasaulē partijas veidojās uz kaut kādas saprotamas ideoloģijas. Manuprāt, pie mums tieši tā pietrūkst.