Jāatgādina, ka Ziemeļvalstu ekonomiskā stabilitāte nereti tiek dēvēta par pozitīvo piemēru Latvijai, it īpaši jautājumā par uzņēmumu un iedzīvotāju apzinīgo nodokļu maksāšanu un valsts institūciju nodrošināto caurspīdīgumu nodokļu tēriņos, protot pārliecināt sabiedrību, ka nodokļos samaksātā nauda tiek iztērēta visas sabiedrības labklājības veicināšanai. Jāpiebilst gan arī, ka pašreizējais Ziemeļvalstu ekonomiskās attīstības modelis jau sen atrodas visai tālu no izslavētā skandināvu sociālisma, kāds tas bija XX gadsimta 70. un 80. gados.
Ir vērts zināt, ka, piemēram, Zviedrijas budžeta daļa valsts iekšzemes kopproduktā ir 49% (laikā, kad slavenajai zviedru rakstniecei Astridai Lindgrēnei tika pieprasīts nodokļos samaksāt 102% viņas gada ienākumu, tā bija 67%) - mazāk nekā Francijā un gandrīz tikpat, cik anglosakšu kapitālisma dzimtenē Lielbritānijā, savukārt uzņēmumu ienākuma nodoklis - 22%, ir mazāks nekā ASV. Tajā pašā laikā valsts sektorā Ziemeļvalstīs strādā ap 30% nodarbināto, kamēr vidēji daudzās citās valstīs šis rādītājs ir 15%, ir vēl citas sociālistiskas nianses.
Iespējams, ka Ziemeļvalstu modelim nepieciešama vēl pēdējā pieslīpēšana, lai tas kļūtu par pašu zināmāko šī reģiona eksportpreci. Tā gan ir tikai varbūtība, jo netrūkst arī cilvēku, kuriem šādas pārmaiņas nepatīk. Ne velti populārs ir kļuvis Zviedrijā dzīvojošā amerikāņu antropologa Braiana Palmera brīdinājums, ka Ziemeļvalstis ir ceļā uz to, lai pārvērstos par Zviedramerikas Savienotajām Valstīm (The United States of Swedeamerica - angļu val.).
Turklāt, runājot par Ziemeļvalstu ekonomisko modeli, pēdējā laikā aizvien lielāku izplatību gūst termins «mīlīgais» (cuddly - angļu val.) kapitālisms kā pretstatījums ASV parauga «mežonīgajam» (cutthroat - angļu val.) kapitālismam. Šis termins kļuva populārs, pateicoties pētījumam ar nosaukumu Can't We All Be More Like Scandinavians?, kurā mēģināts pierādīt, ka abi šie kapitālisma modeļi tomēr nolemti līdzāspastāvēšanai.