Šis stāsts man vēlreiz ienāca prātā, skatoties izstādi Astoņas astotdaļas Arhitektūras muzejā. Izstādes anglisko nosaukumu Eight Eights var tulkot arī kā Astoņi astoņnieki. Tas nebūs nepareizi, jo viens no izstādes iedvesmas avotiem ir pazīstamā dāņu biroja BIG projektētā 8House jeb Astoņnieka māja, kas pirms pusotra gada uzcelta Kopenhāgenas priekšpilsētā Ērestādē un savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties ēkas plāna formai, kas veidota cipara 8 formā, ar diviem iekšpagalmiem vidū. Žurnāls Project Baltia sadarbībā ar kuratoru Bartu Goldhornu izstādei uzaicināja septiņus Baltijas jūras reģiona valstu arhitektu birojus, lai tie katrs savā zemē izstrādātu šīs ēkas versiju saistībā ar pilsētas kontekstu, piedāvājot septiņas interpretācijas. Tā arī ir ekspozīcijas krāšņākā un atraktīvākā daļa.
Labi tipveida projekti
Otrs izstādes iedvesmas avots ir kuratora Barta Goldhorna pētījumu tēma par tipveida ēkām, ko iedvesmojis modernisms un tipveida dzīvojamās mājas ideja, it īpaši Austrumeiropas un Padomju Savienības pilsētu mikrorajoni. Patiesībā, ja iedziļinās kuratora rakstītajā tekstā, šī izstādes daļa var likties pat interesantāka un saturīgāka. Aplūkojot vēsturiskā skatījumā masveida mājokļu celtniecību no gatavām būvkonstrukcijām jeb, īsāk sakot, paneļmājas, viņš secina - priekšstats, ka šī tēma, kas starptautiskajā arhitektūras diskursā šķita zaudējusi jēgu jau kopš XX gs. 70. gadiem, ir maldīgs. Kā mēs zinām, paneļu māju būvniecība lielos apjomos pie mums turpinājās līdz pat 80. gadu beigām, līdz Padomju Savienības sabrukumam. Taču šādu ēku celtniecība pat ļoti sekmīgi turpinās un attīstās arī mūsdienās - bijušajās sociālisma zemēs, tāpat kā Āzijas un Āfrikas jaunattīstības valstīs. Pietiek atcerēties kaut vai šodien topošos Maskavas vai Ķīnas pilsētu daudzstāvu mikrorajonus. Standartizācijas un reproducēšanas piedāvātās priekšrocības ir lielākas nekā to trūkumi. Galvenais pluss, protams, ir projekta un būvniecības izmaksas, kas, atkārtojot vienu un to pašu ēku, pavisam noteikti ir mazākas nekā, ja katra ēka ir unikāla - būvēta pēc īpaša projekta.
Tā rezultātā esam nonākuši situācijā, kad arhitekti var uzņemties atbildību vairs tikai par nieka 2% ēku no kopējā pasaules celtniecības apjoma. Tas apliecina to, ka plašākā sociālā kontekstā piederība pie elites ir tas pats, kas nenozīmīgums, - radot īpaši projektētas mājas tikai šauram turīgo cilvēku slānim, arhitekti spēj ietekmēt pavisam nelielu daļu no visas dzīvojamās vides. Tāpēc - ja arhitekti vēlas veicināt lielākās sabiedrības daļas labklājību un ne tikai projektēt pārtikušajai elitei, tad viņiem ir jāpārdomā jautājums par tipveida projektiem arhitektūrā. Tas gan nozīmē arī atkāpties no principiem, kas arhitektu profesijās bijuši aktuāli pēdējās desmitgadēs, - tiekties uz to, ka katra ēka ir unikāla.
Tomēr pieļauju, ka vairākums arhitektu gan Latvijā, gan arī citur nav īsti gatavi secinājumiem, pie kuriem nonāk Goldhorns, - ka risinājumi, kas radītu gan kvalitatīvu dzīves vidi, gan pārmaiņas sabiedrībā, iespējams, neatrodas tur, kur vairākums arhitektu tos meklē. Izstāde ar rādītajiem projektiem it kā vaicā: «Cik tālu šodien Eiropā valdošā arhitektūras paradigma, kura pieprasa, lai katra ēka būtu unikāla un radīta īpašam kontekstam, var tikt uzskatīta par ilgtspējīgu?» Jautājums par kvalitatīvu dzīvojamo vidi ir drīzāk jautājums nevis par unikālāku un īpašāku arhitektūru, bet par labiem tipveida projektiem.
Mēs gan redzam, ka daudzos tā saucamajos jaunajos projektos, kas tapuši Imantā, Skanstes ielas rajonā, Mežciemā, Bišumuižā vai kur citur Rīgā, attīstītāji tieši to ir darījuši - pavairojuši vienu augstceltni vai četru piecu stāvu māju vairākas reizes. Taču izstāde savā ziņā apšauba arī kādreizējo masveida mājokļu celtniecības dzīvotspēju, it kā aicinot uz labākiem, varētu sacīt, jaunas paaudzes tipveida projektiem.
Viena no Goldhorna idejām par to, kā radīt īpašu pilsētvidi ar tipveida projektiem, bija doma, ka šādām ēkām nav jāatrodas blakus, - lai atrisinātu ar projekta izmaksām saistītos ekonomiskos un arī pilsētvides estētiskos jautājumus, viņš piedāvā vienu un to pašu izcilo projektu atkārtot citās pilsētās, citās valstīs. Tas arī ir apspēlēts šajā izstādē, rosinot ar šādu atkārtošanu radīt Baltijas jūras valstu reģionālo identitāti.
Var būt trešais ceļš
Interpretācijām izvēlētais projekts 8House ir ēka, kuras autors ir strauju popularitāti ieguvušais un vienlaikus arī pretrunīgi vērtētais birojs BIG. Tā līderis Bjarke Ingels savos 37 gados ir paspējis sasniegt ļoti daudz, salīdzinoši nedaudzu gadu laikā pamanījies iekarot arhitektūras slavas virsotnes Dānijā, Eiropā un pasaulē. Apvienojot it kā divas pretējas pieejas, no kurām vienu galējību pārstāv aroganti utopisti, bet otru - iesīkstējuši pragmatiķi, BIG pierādījis, ka var būt trešais ceļš, kas piedevām ir arī komerciāli veiksmīgs, nodrošinot viņiem dažādas atzinības, tas dēvēts arī par vienu no pasaules inovatīvākajiem arhitektu birojiem. Spoži pasniegtas projektu programmatiskās un telpiskās idejas ir BIG projektu neatņemama sastāvdaļa, piedāvājot koncepcijas, kas balansē uz robežas starp pārmodernu utopiju un cinisku komerciju, iemiesojot mūsdienu arhitektūras popkultūras spožumu un ēnas puses.
8House var dēvēt par pilnīgi jauna veida arhitektūru, radikāli jaunu prototipu, kas arhitektūras attīstībā, iespējams, ir tikpat nozīmīgs pagrieziens kā Lekorbizjē projektētā dzīvojamā vienība Marseļā XX gadsimta 40.-50. gadu mijā. Ēkas neparastums slēpjas centienos savienot pilsētas un piepilsētas priekšrocības. Tajā var ieraudzīt fundamentālas pilsētnieciskas arhitektūras kvalitātes - funkciju (biroji, veikali, mājokļi) un dažādu mājokļu tipu (salīdzinoši vienkārši dzīvokļi, divstāvu rindu mājas un pašā augšā - ekskluzīvi penthausa apartamenti ar jumta terasēm) sajaukumu, puspublisku un privātu ārtelpu kārtojumu, bet īpaša atrakcija ir celiņš, kas pa astoņnieka līniju tinas apkārt mājas fasādēm, ļaujot desmit stāvu ēkas augšā nokļūt ar velosipēdu. Tradicionāli pilsētas elementi - veikali, rindu mājas un cita veida apartamenti - sakārtoti nebijušā veidā, savā ziņā tas ir kā vesels dzīvojamais rajons, kur mājas sakrautas cita citai virsū, kārtojoties gar tādu kā gājēju ielu, cenšoties panākt īpašu piepilsētas dzīvesstila un lielpilsētas enerģijas apvienojumu.
* arhitektūras platformas A4D redaktors