Pēdējā gada laikā esmu novērojis, ka cilvēki atgriežas Latvijā, esam arī pieņēmuši darbā vairākus darbiniekus, kuri pastrādājuši ārzemēs un atkal atgriezušies mūsu valstī. Bet kopumā, lai sāktos masveida reemigrācija, ir svarīgi, lai bezdarbs samazinātos, lai būtu vakances un lai darba devēji spētu piedāvāt normālu atalgojumu. Nevar cerēt uz plašu reemigrāciju, ja cilvēki, atgriežoties Latvijā, finansiāli daudz zaudēs, salīdzinot ar to atalgojuma līmeni, ko saņem, strādājot ārvalstīs. Protams, bieži vien ārzemēs darbs gan ir augstāk apmaksāts, bet ir arī lielāki ikdienas izdevumi. Tomēr, ja cilvēkiem no labklājības jānonāk uz trūkuma robežas, tad, loģiski, viņi no ārvalstīm Latvijā neatgriezīsies.
Turklāt plašai reemigrācijai objektīvi nepieciešams vēl ilgāks laiks, nekā bija nepieciešams, lai cilvēki aizbrauktu. Būtu naivi cerēt, ka tūkstošiem ārvalstīs strādājošo atgriešanās var notikt vienā nedēļā.
Jāmazinās bezdarbam, bet, ja ražošana kļūst aizvien automatizētāka, tad daudz jaunu darbvietu neradīsies.
Protams, tehnoloģijas uz vietas nestāv. Ja uzņēmums neinvestē tehnoloģijās un tikai palielina darbinieku skaitu, tad paliek iepriekšējā gadsimtā un tas mazina konkurētspēju. Tomēr ir nepieciešams arī personāls, kas ar moderno tehniku strādā, turklāt - pietiekami profesionāls personāls. Visu jau automatizēt nevar, vajag preci noliktavā safasēt, pēc tam preces jāizvadā un jāpārdod.
Jo spēcīgāk uzņēmums nostiprinās eksporta tirgos, jo vairāk attīstās un konkurētspējīgāku atalgojumu var piedāvāt?
Jā, noteikti. Latvijas tirgus, arī Baltijas tirgus, ir tik liels, cik ir, un, lai varētu nodrošināt uzņēmuma izaugsmi, ir jāpalielina konkurētspēja un nostiprināšanās eksporta tirgos. Iziet eksporta tirgos ir ļoti grūts darbs, bet tas ir vajadzīgs biznesa izaugsmei. Strādājam Igaunijas, Lietuvas un Polijas tirgū, arī Skandināvijā. Āzijā un Āfrikā mums ir iestrādes, plānojam savu produkciju eksportēt arī uz šiem reģioniem.
Kas ir grūtākais posms jaunu tirgu iekarošanā?
Viss sākas ar tirgus izpēti, nosakot, pie kādiem produktiem nolūkotā tirgus pircēji pieraduši. Jāatrod veids, kā pielāgoties, un varbūt kaut ko mainīt ražošanas procesā, lai piedāvājums krasi neatšķirtos no tā, ko eksporta tirgū pieraduši lietot patērētāji. Tas ir ļoti svarīgi.
Pārbaudāt to ikdienas darbā, vai arī jums to pasaka ārvalstu sadarbības partneri?
Daudz tiešām pasaka sadarbības partneri. Tomēr, kad uzsākam piedāvāt jaunu produktu jaunā tirgū, arī sadarbības partneri pilnībā nezina visas nianses. Tāpēc pētām, analizējam, veicam nepieciešamās izmaiņas, bet tas ir ilgtermiņa darbs un prasa laiku.
Esat saņēmuši uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) atlaidi, tas palīdzēja attīstībā?
Jā, tas bija labs stimuls investoriem turpināt straujas investīcijas uzņēmumā. Uzskatu, ka UIN atlaide ir labs instruments uzņēmuma atbalstam. Igaunijā vispār UIN klasiskā izpratnē nav, līdzīgs maksājums tiek piemērots citādi - tas jāmaksā tikai tad, ja grib izņemt dividendes, bet, ja grib investēt naudu tajā pašā uzņēmumā, tad UIN netiek piemērots.
Latvijas pārtikas ražotāji bieži uzsvēruši, ka nepieciešama samazinātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme pārtikai.
Jā, tas veicinātu lielāku pirktspēju iekšējā tirgū. Turklāt, ja salīdzinām situāciju Latvijā ar daudzās citās Eiropas valstīs pastāvošo kārtību, redzam, ka tur jau pārtikai tiek piemērots samazināts PVN.
PVN būtu jāsamazina visiem pārtikas produktiem vai tikai Latvijā ražotajiem?
Latvijas ražotājiem, protams, patiktu, ja samazinātā PVN likme tiktu piemērota tikai mūsu valstī ražotiem produktiem, bet, visticamāk, Latvijas likumdošanā ieviest šādu normu nevarēs, jo esam iesaistīti vienotā Eiropas Savienības tirgū, respektīvi, vienotā sistēmā.
Runājot par nepieciešamajām izmaiņām nodokļu sistēmā, es gribu uzsvērt, ka prioritāte būtu darbaspēka nodokļu sloga samazināšana, respektīvi, jāsamazina tieši iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Ņemot vērā jau iepriekš pieminēto emigrāciju, var pienākt brīdis, kad daudzi dažādu nozaru uzņēmumi Latvijā nevar attīstīties tāpēc, ka trūks darbinieku, atrast jaunus darbiniekus nav iespējams, turklāt jau esošos būs jācenšas noturēt, paaugstinot atalgojumu. Savukārt, lai uzņēmumiem būtu iespēja sistemātiski paaugstināt algas, jāspēj veiksmīgi pelnīt, uzvarot konkurences cīņā ne tikai ar citiem mūsu valsts, bet arī ar ārvalstu uzņēmumiem. Savukārt, lai mūsu produkcija būtu konkurētspējīga ne tikai kvalitātes, bet arī cenu ziņā, atkal un atkal paaugstināt algas mēs nespēsim. Mēs ļoti daudz investējam darbinieku apmācībā, un tāpēc ļoti sāpīgs moments, ja izaudzinām ļoti kompetentu speciālistu un šis speciālists pēkšņi no uzņēmuma aiziet. Protams, uzņēmuma vadībai jāsaprot, ka labiem, patiešām profesionāliem darbiniekiem uzņēmumā jānodrošina tādi apstākļi, lai darbinieki justos motivēti, lai būtu profesionālās izaugsmes iespējas un normāls atalgojums, lai darbinieki nedotos prom uz citiem uzņēmumiem. Tāpēc gribu uzsvērt, valsts ļoti palīdzētu Latvijā strādājošiem uzņēmumiem kļūt konkurētspējīgākiem, attīstīties, nodrošināt iespēju paaugstināt atalgojumu, mazinot darbaspēka nodokļus.
Kā vērtējat iespējas uzņēmuma vadītājiem un uzņēmējiem panākt vēlamās izmaiņas likumdošanā?
Panākt nepieciešamās izmaiņas likumdošanā ir nevalstisko organizāciju - dažādu nozaru asociāciju - darbs. Uzņēmumu vadītājiem nav tik daudz laika, lai sistemātiski vērtētu likumdošanas procesus, analizētu likumus, ieteiktu vēlamās izmaiņas, cīnītos par to īstenošanu, nav laika arī, lai staigātu pa ierēdņu kabinetiem. Uzņēmējdarbības vides cilvēkiem ir jāveido bizness, lai uzņēmums augtu un nostiprinātos.
Piena pārstrādes uzņēmumiem ir nozares organizācija, kuras viedoklis laiku pa laikam izskan ļoti plaši, bet kā ir jūsu nozarē?
Mums, graudu pārstrādes jomas uzņēmējiem, teorētiski ir sava organizācija, bet, manuprāt, ne īpaši pamanāma.
Pārtikas nozarē nereti uzvirmo skandāli par produktu kvalitāti, kā arī par marķējuma neatbilstību saturam. Cēloņi ir nepilnības kontroles sistēmā vai cilvēku alkatība un paviršība?
Kontrole tiek veikta gana sistemātiski, bet Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) nevar izkontrolēt ikviena ražotāja ikdienas darba procesu. Tā tas nenotiek nevienā valstī, jo nav praktiski iespējams. Turklāt PVD jau nevar uzņemties atbildību ražotāja vietā un nevar domāt ražotāja vietā.
Ar kontroles sistēmu Latvijā viss ir kārtībā, ar dažu cilvēku izpratni par to, cik svarīga pārtikas biznesā ir laba reputācija, gan nē. Latvijas un arī Baltijas tirgus nav nekāds milzīgais, te faktiski visi pazīst vietējos zīmolus un ražotājus. Ikvienam pārtikas produktu ražotājam jāapzinās, ka šajā nozarē uzņēmums reputāciju var pazaudēt vienā dienā, bet reputācijas un pircēju uzticības atgūšana prasīs daudzus mēnešus. Atbildīgam uzņēmējam jāsaprot, ka nav vērts riskēt, jo, cenšoties ietaupīt nelielu naudas summu un tāpēc iekļūstot skandālā, var zaudēt daudz vairāk naudas. Protams, arī ikviena sūdzība un pretenzija ir rūpīgi jāizanalizē. Var jau būt tā, ka pārtikas prece ir kvalitatīva un ar korektu marķējumu, bet vienkārši neatbilst pircēja gaumei vai arī nav tikusi pareizi uzglabāta.
Mums kā jau gandrīz ikvienam uzņēmumam nācies sastapties ar patērētāja sūdzībām, visbiežāk gan iemesls ir nepareiza produkta glabāšana, arī glabāšana ilgāk par to derīguma termiņu, kas norādīts uz iepakojuma. Bet, kad saņemam kādu sūdzību, to uztveram ļoti nopietni un rūpīgi analizējam.
Kuri uzņēmumi ir jūsu nopietnākie konkurenti?
Labs jautājums. Cīņa par noieta tirgu un klientiem notiek nepārtraukti visas Baltijas mērogā, un visi Baltijā lielākie graudu pārstrādes uzņēmumi ir mūsu konkurenti.
Jūsu vadītajā uzņēmumā ieguldīts igauņu kapitāls. Kā vērtējat to, ka daudzas Latvijas pārtikas ražotnes kļuvušas par ārvalstu investoriem piederošiem uzņēmumiem?
Es nesaskatu neko sliktu tajā, ka uzņēmumā ienāk ārvalstu kapitāls. Pēc uzņēmuma īpašnieku maiņas Dobeles dzirnavnieks ir audzis reizes trīs. Pēdējā laikā uzņēmumā veiktas investīcijas kopumā gandrīz 20 miljonu eiro apjomā.
Manā skatījumā primārais un galvenais ir tas, ka ražotne atrodas Latvijā un līdz ar to investīcijas nonāk uzņēmumā, kurš atrodas uz Latvijas zemes, kurā strādā Latvijas iedzīvotāji. Ja tiek veiktas lielas investīcijas, tas nozīmē, ka ražošana attīstīsies un Latvijas valstij būs lielāki nodokļi. Tam, kuras valsts uzņēmumam pieder kapitāldaļas vai akcijas, nav īpaši lielas nozīmes. Ja ražotne un līdz ar to arī darbvietas ir Latvijā, tad mūsu valstij tas ir ieguvums.
Pēdējā laikā saukli, ka pārtikas produkts ražots Latvijā, populāri kļuvis izmantot mārketingā. Patērētājs izvēlas produktu tāpēc, ka tas ražots mūsu valstī, vai labāk nostrādā cena vai arī garša, nevis tas kur, produkts ražots?
Es domāju, ka Latvijas produkts jau vietējā tirgus patērētajiem ir labi zināms un ražotājs arī. Ja tirgū parādās jauns zīmols, kas nav pazīstams, tam ar sevi jāiepazīstina, izmantojot dažādus mārketinga instrumentus, un vajag uzsvērt, ka tas ir ražots Latvijā. Pircējs pievērš uzmanību tam, vai tiek piedāvāts nezināmas izcelsmes produkts, ko piedāvā nepazīstams ražotājs, vai arī produkts un ražotājs ir atpazīstami.
Tomēr nenoliedzami cena patērētājam ir ļoti svarīga. Mēs esam novērojuši - ne tikai Latvijas, bet arī visā Baltijas tirgū -, ka, tiklīdz precei tiek izsludināta akcija, tā tiek ļoti labi pirkta.
Turklāt pircēju izvēli ietekmē sociālekonomiskā situācija. Krīzes laikā cilvēki vairāk gatavoja mājās. Patlaban cilvēki kļūst aizvien steidzīgāki, dzīves ritms atkal mainās, un cilvēki izvēlas produktus, ko var pagatavot pēc iespējas ātrāk. Turklāt patērētāji kļūst aizvien zinošāki uzturvērtības jautājumos un aizvien vairāk izvēlas kvalitatīvu un veselīgu pārtiku.
Jūsu vadītā uzņēmuma produkcija ir 100% Latvijas prece, respektīvi, ražota no mūsu valsts izejvielām?
Ja runājam par graudiem, ļoti daudz atkarīgs no ražas, kāda nu kuru gadu tā ir. Ja raža Latvijā laba, tad mums nav nepieciešams iepirkt graudus citās valstīs, un tikai tad, ja Latvijā neizaug tādas kvalitātes graudi, kādi vajadzīgi, meklējam graudus, piemēram, Lietuvā.
Nemeklējat kaimiņvalstīs lētākus graudus, līdzīgi kā piena produktu ražotāji - pienu?
Graudu cenu veidošanās princips Latvijā un Lietuvā ir samērā līdzīgs, visu nosaka birža, bet jāņem vērā transportēšanas un loģistikas izmaksas. Nav jēgas atrast kaut kur Lietuvas vidū graudus, kas maksātu par 5-10 eiro tonnā lētāk, ja, atvedot tos līdz mūsu ražotnei Zemgalē, cena būs tāda pati tāpēc, ka graudu transportēšanas izmaksas veido būtisku cenas sastāvdaļu.