Šovasar 21 gadu vecā uzbrucēja karjera uzņēmusi pamatīgus apgriezienus. Lai gan sākotnēji nedaudz negaidīta šķita Jāņa pieteikšanās Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) draftam, viņam izdevās sevi pierādīt, un iespēja, ka uzbrucēju savā paspārnē paņems kāds NBA klubs, vairs nešķita utopiska. Nedēļu pirms Timmas 21. dzimšanas dienas viņu ar kopējo 60. numuru izvēlējās Memfisas Grizzlies. Pēc tam sekoja cīņas NBA vasaras līgā un debija Latvijas valstsvienībā, kuras sastāvā viņš septembrī cer startēt arī Eiropas čempionāta finālturnīrā Slovēnijā.
Vispirms jāapsveic tevi ar debiju Latvijas valstsvienībā. Vai esi apmierināts ar savu sniegumu pirmajās spēlēs?
Šajā vasarā visur, kur esmu ticis, es esmu kā jaunais. Man viss jāsāk no apakšas. Sevi no jauna jāpierāda. Vispirms ir melnā darba paveikšana: spēle aizsardzībā, cīņa par bumbām, kaut kur cenšos pārķert bumbu vai kādu pretinieku nosegt. Ko man liek darīt, to daru. Cenšos palīdzēt, kā vien varu. Kopumā ar pirmajām spēlēm esmu apmierināts. Viss ir kārtībā. Jāņem vērā, ka tās bija pirmās spēles komandai šajā gatavošanās ciklā, pirmās spēles man izlasē, turklāt bija spēcīgi pretinieki. Domāju, ka viss ies tikai uz augšu.
Kā iejuties valstsvienības sastāvā?
Lielāko daļu no spēlētājiem jau iepriekš labi pazinu un zināju, ko gaidīt, kas tiks prasīts. Lielu pārsteigumu nebija. Protams, mani uzdevumi atšķiras no tiem, kādi šosezon bija BK Ventspils sastāvā. No manis netiek prasīti punkti, vairāk jāstrādā, lai komandas līderiem uzbrukumā būtu vieglāk. Jūtu, ka varu palīdzēt komandai un spēlēt šādā līmenī.
Vai tev treniņos uzdevumi atšķīrās no pārējiem, ņemot vērā, ka izlasei pievienojies pēc dalības NBA vasaras līgā?
Nē. Treniņos iesaistījos nedaudz vēlāk, taču darīju visu to pašu, ko pārējie. Tāda man šī vasara gadījusies, ka nemitīgi sanākt kaut kur braukt, trenēties, spēlēt. Neredzu citu veidu, kā attīstīties un kļūt labākam. Pēc atpūtas neprasās. Daru to, kas man patīk, turklāt ir iespēja aizstāvēt Latvijas godu, tāpēc viss kārtībā.
Uz ko šoruden Latvijas izlase būs spējīga?
Domāju, ka varam sasniegt daudz ar savu jaunību, agresivitāti, ātrumu. Vēl pāragri uzstādīt kādus konkrētus mērķus. Ja izpildīsim treneru norādījumus, varam izcīnīt arī augstas vietas. Pats ceru paņemt pēc iespējas vairāk no visiem treniņiem, visām spēlēm.
Šķiet, ka nebiju vienīgais, kuru pavasarī pārsteidza ziņa, ka pieteiksies NBA draftam. Kas tev lika izšķirties par šādu soli?
Pieteicos draftam ar domu, ka, aizbraucot uz Eurocamp nometni Itālijā, uz mani jau skatītos kā uz potenciālu drafta kandidātu. Tas arī palīdzēja piesaistīt uzmanību. Es sevi parādīju, tāpēc mani arī uzaicināja.
Ar ko piesaistīji sev uzmanību?
Grūti tā noteikt. Droši vien ar agresīvu spēli, metienu, caurgājienu, atlētismu. Par daudzām lietām man teica, ka tās ir labā līmenī, bet pie tikpat daudz lietām vēl daudz jāstrādā. Arī tagadējie trumpji jāpieslīpē. Tas tomēr ir cits līmenis. Soli pa solim cenšos iet augšup un attīstīt meistarību.
Kurā brīdī saprati, ka drafta izvēle ir reāla?
Tieši pēc Eurocamp nometnes. Toreiz man nāca klāt, interesējās un ar aģenta starpniecību aicināja un pārbaudēm. Beigās bija vairāki klubi. Pat bija jāizvēlas, uz kurieni braukt, jo visur nevarēju pagūt atrādīties. Es gan izvēles procesā pats nepiedalījos, to paveica aģents. Atrādījos trim klubiem, un Memfisa bija pēdējais no tiem. Pirms tam sanāca divu dienu atpūta, uzskatu, ka sevi tur izdevās labi parādīt.
Pastāv uzskats, ka dažkārt labāk ir, ja draftā spēlētāju nemaz neizvēlas…
Pēc treniņiem Memfisā man teica, ka viņi mani varētu izvēlēties. Man palika iespaids, ka viņi dara visu man labāko. Man patika, kā viņi ar mani individuāli strādāja gan svaros, gan uz dažnedažādiem aizsardzības, caurgājienu vingrinājumiem. Izvēles pluss ir tas, ka viņi saskata manī potenciālu palīdzēt komandai un turpmākajos gados sekos man līdzi. Tas ir forši, ka tevi nodraftē. Pēc tam viņi ir aiz muguras un par mani rūpējas. Ja spēlētāju nenodraftē, viņam pēc tam ir iespēja braukt un sevi pierādīt jebkurai komandai, taču, ja esi atradis īsto komandu, kāpēc, lai nebūtu nodraftēts?
Ko vēl dod fakts, ka esi draftēts?
Tas ir ne tikai ieraksts CV. Tā ir milzu motivācija vispirms jau man pašam. Vēl vairāk darīt, strādāt, lai sapni piepildītu.
Vai NBA redzi spēlētājus, ar kuriem vari konkurēt un cīnīties par vietu tajā līmenī?
Tajās dienās, kad pēc drafta trenējos Amerikā kopā ar spēlētājiem, kuriem jau ir līgumi, tiešām redzēju, ka tas ir reāli. Jāturpina tikai strādāt, lai šo mērķi piepildītu. Tad arī visas durvis būs vaļā. Protams, arī bez veiksmes nevar. Īstajā brīdī jābūt īstajā vietā.
Vai izvēle draftā ietekmēs nākamo sezonu Eiropā?
Man joprojām ir līgums ar Ventspils klubu. Tas ir ļoti labi, jo man ir garantēta vieta, kur spēlēt un trenēties. It kā pastāv iespēja, ka es varētu pāriet arī uz citu klubu, taču par to galvu nelauzu. Pagaidām esmu Ventspils spēlētājs. Memfisas pārstāvji teica, ka viņus apmierina tas darbs, kas pašreiz tiek veikts. Viņi jau uzaicināja nākamajā vasarā atkal doties pie viņiem un trenēties.
Kāda palika pēcgarša pēc dalības NBA vasaras līgā?
Tas ir pavisam cits basketbols. Milzu atšķirība - vai esi tur iekšā vai skaties no malas. Tie ir citi uzskati, citas sistēmas. Bija ļoti grūti iekļauties. Komanda savācās kopā tikai pāris dienu pirms pirmās spēles. Bija neliels šoks. Ja brauktu nākamgad, jau zinātu, kā tur ir, ko no manis gaidīs, tāpēc būtu labāka iespēja sevi parādīt.
Krita acīs, ka ļoti daudz un ne visai veiksmīgi izpildīji tālmetienus...
Treniņos arī daudz metu, un viss bija kārtībā. Spēlēs varbūt nostrādāja kādi instinkti, jo tomēr visu mūžu esmu nospēlējis un pieradis pie Eiropas trīspunktu līnijas attāluma (NBA tālmetienu līnija atrodas aptuveni pusmetru tālāk no groza - A.S.). Visi trīnīši bija par īsu. Varbūt aizgāja automātika. Treneris gan teica, ka zina - varu iemest. Lai metu un nebaidos.
Kāda ir recepte, lai Krāslavas puika izsistos līdz NBA?
Jātrenējas. Jāsapņo un pēc tam jādara viss, lai sapņi piepildās. Mans pirmais treneris bija tētis. Krāslavā trenējos līdz 15 gadu vecumam, tad nokļuvu Rīgā, agrākajā Rīga / Pols, tad BS Rīga. Tā pamazām sāku - ar LBL2, jaunatnes līgām.
Pagrieziena punkts bija Eiropas U-18 čempionāts, kur izcīnījāt bronzu?
Jā, tā varētu teikt.
Pēc tam nemēģināji izsisties uz ārzemēm, kā to darīja cits U-18 izlases līderis Dāvis Bertāns?
Katrs cilvēks jau mēģina iet savu ceļu. Grūti teikt, kas ir pareizāk. Tā ir arī laimes spēle. Ja aizbrauc un tiec pie spēles laika, attīsties, tad ir ideāli. Tomēr var aizbraukt un sēdēt uz soliņa, regresēt. Palikt Latvijā lielā mērā bija manis paša izvēle. Gribēju drošu spēles laiku, pamazām nostabilizēties šeit.