Nākamajā un turpmākajās dienās papīra lapas pie durvīm katru rītu mainījās. Uz tām papagailis bija attēlots ēdot, lidojumā, spoguļojoties, šūpojoties, dzerot no trauciņa. Ar katru dienu putns zīmējumos kļuva spilgtāks, ar izteiktākām formām, pat ar dažādu acu izteiksmi un grimasēm ģīmītī. Taču saimnieks acīmredzot savu papagaili nemeklēja. Iespējams, ka putns bija atlidojis no tālākiem namiem, un tā īpašnieki bērna zīmētos sludinājumus nelasīja. Pagāja divas nedēļas. Domāju, ka ne tikai es, bet arī citi mājas iedzīvotāji klusībā vēlējās, lai atradenis paliek pie bērna, kas skaisto putnu redzēja tik krāšņu un daudzveidīgu. Taču kādā dienā sludinājuma par atrasto papagaili pie durvīm vairs nebija. Pagāja pāris nedēļu, un es nejauši uzzināju, ka paziņojumus zīmējusi deviņus gadus vecā Anna. Putna saimnieks tā arī neatradās. Papagaili meitene nosauca par Kešu. Kādu rītu Anna atrada Kešu būrītī nomirušu. Papagaili apglabāja mežā. Anna teica: «Keša tik ļoti gribēja mājās, ka viņa sirsniņa aiz skumjām salūza.»
Atrasts papagailis
Kādu rītu pie mūsu daudzstāvu mājas durvīm parādījās ar skoču
pielīmēta A4 lapa, uz kuras ar krāsainiem zīmuļiem bērna rokrakstā
bija izveidots īss vēstījums - atrasts papagailis! Zvaniet pa
tālruni... Nodomāju, labi, ka putns pazudis pašā vasaras karstumā,
vismaz nenosala un nepaguva izbadēties, un labi, ka cilvēks atrada,
nevis kaķis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.