Latvijas svarcelšanas varas gaiteņos kaislības augstu vilni uzsita 2009. gadā. Oficiāli atzītā sporta institūcija - Latvijas Svarcelšanas klubu apvienība (LSKA), kuras valdes priekšsēdētājs ir Aivars Ritenieks, nonāca konfilktā ar tā brīža Latvijas labāko svarcēlāju Viktoru Ščerbatihu un viņa treneri Eduardu Andruškeviču. Pēdējos neapmierināja naudas sadalījums, jo viņi gribēja, lai pēc Sčerbatiha 2008. gadā Pekinā izcīnītās sudraba medaļas arī federācijai, respektīvi, LSKA paredzētā prēmijas nauda nonāktu panākumu kaldinātāju rīcībā. Tāpēc 2009. gadā tika nodibināta Latvijas Svarcelšanas federācija (LSF), kurā Ščerbatihs kļuva par prezidentu, bet Andruškevičs - par ģenerālsekretāru. LSF uzsāka aktīvu cīņu, lai iegūtu svarcelšanas sporta federācijas statusu Latvijā. Konflikta kulminācija tika sasniegta 2009. gada novembrī, kad LSKA uz pusgadu diskvalificēja Ščerbatiha treneri Andruškeviču. Bargais lēmums tika pamatots ar to, ka Andruškevičs pašrocīgi bija uz Eiropas U-23 čempionātu Polijā aizvedis un sacensībām pieteicis trīs sportistus Iļju Menšikovu, Vitāliju Kovtunu un Mihailu Semjonovu. Abas organizācijas klauvēja pie Starptautiskās Svarcelšanas federācijas (IWF) durvīm, tāpēc no varas dalīšanas cietēju lomā varēja nokļūt sportisti. Strīdu risināšanā iesaitījās Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) un nu jau četrus gadus sportistus starptautiskajām sacensībām piesaka LOK. Arī valsts piešķirtā nauda no LOK nonāk gan LSKA, gan LSF rīcībā.
«Šāda situācija nav normāla, vienreiz tai ir jāpieliek punkts,» Dienai atzina bijušais svarcēlājs un viens no trijiem LOK viceprezidentiem Raimonds Bergmanis. Pašreizējā situācijā, kad Ščerbatihs ir beidzis startēt, svarcēlājiem nav arī vairs tik brangs pīrāgs ko dalīt, jo valsts piešķirtā nauda ir krietni samazinājusies. Zīmīgi gan, ka patlaban spēcīgākais Latvijas svarcēlājs Artūrs Plēsnieks, kurš 2012. gadā Londonas olimpiskajās spēlēs ieņēma 7. vietu, arī ir LSF nometnē, jo trenējas pie Andruškeviča. Darbības principi organizācijām ir atšķirīgi - LSF domā par augstu sasniegumu sportu, savukārt LSKA vairāk ir orientēta uz tautas svarcelšanu.
Latvijas Olimpiskās komitejas vadītāji ir sapratuši, ka tā ilgāk nevar turpināties, tāpēc uz otrdienas LOK izpildkomitejas sēdi bija uzaicinātas abas konfliktā iesaistītās puses. Ščerbatihs jau pašā sākumā skaidri pauda savu nostāju, ka sadarbība nebūs iespējama tik ilgi, kamēr konkrētie cilvēki (domāts Aivars Ritenieks) būs pie varas LSKA. Puslīdz skaidrs, ka šajā situācijā ir jāmeklē trešā kompromisa persona, jo citādi neviena no pusēm no «kara takas» nenokāps. LOK izpildkomitejas loceklis Ai-vars Lembergs kā vidutāju izvirzīja bijušo svarcēlāju un sporta aprindās labi zināmo Raimondu Bergmani. Skaidrs, ka Raimonds iekšējo virtuvi pārzina no A līdz Z, tāpēc nealkst nonākt lādiņu krustugunīs, ja notiekošo svarcēlāju aprindās turpinām tēlaini salīdzināt ar kara lauku. Viens no trijiem LOK viceprezidentiem un Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis norādīja uz futbola piemēru, kad arī vienas valsts iekšienē radušās nopietnas domstarpības. Starptautiskā Futbola federācija bijusi strikta - tieciet paši skaidrība un tikai tad varēsiet piedalīties starptautiskajās aktivitātēs.
LOK ir noteikusi divu mēnešu termiņu, kura laikā būtu jāsasauc svarcelšanas ārkārtas kongress vai pilnsapulce. Tās uzdevums būtu panākt vienas valstī vadošās svarcelšanas organizācijas noteikšana. Ritenieks jau licis noprast, ka neredz iemeslu to darīt, jo LSKA darbojas likuma ietvaros. Neapskaužāmā situācijā ir Bergmanis, kuram kā vidutājam abas puses jāsapulcina pie viena sarunu galda. Ja arī to izdosies izdarīt, mazas cerības uz «mierizlīguma parakstīšanu». Nepieciešama neitrāla persona, kas uzņemas svarcelšanas vadību Latvijā. Kur lai tādu sameklē, jo vadošais krēsls nav tik iekārojams kā sporta spēlēs. Turpinājums sekos.