Viena no pa īstam fundamentālajām Latvijas problēmām ir adekvāta kreisā piedāvājuma trūkums. Demokrātiskas, kvalitatīvas un, pats galvenais, vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde un likšana galdā vēlētājiem pavisam noteikti neatgriezeniski mainītu mūsu politisko vidi un radītu ideju konkurenci. Jo, būsim godīgi, Saskaņas centram, kas sevi pozicionē kā sociāldemokrātisku spēku, ar patiesu kreisumu sakara ir visai maz, bet citas vērā ņemamas alternatīvas mūsu valstī nav. Jā, protams, ik pa laikam kaut ko kreisu nostrādā gan Nacionālā apvienība, gan Vienotība, gan visi pārējie, tomēr tie vairāk ir mirkļa vājumi, nevis plānveidīga rīcība. Turklāt, pareizi iesaiņotām, šāda veida idejām Latvijā būtu arī pieprasījums - SKDS aptauja rāda, ka par kreisajiem uzskatāmi aptuveni 55% vēlētāju (tiesa, šizofrēniskā kārtā sevi par tādiem atzīst tikai 15%).
Tomēr viss liecina, ka, neskatoties uz brīvo nišu un lielo pieprasījumu, kreisa partija, kas varētu gūt kādu vērā ņemamu vēlētāju atbalstu, Latvijā tuvākajā laikā neparādīsies. Un iemesli tam ir pavisam vienkārši - katastrofāli trūkst domāt un strādāt spējīgu kreiso aktīvistu. Es te nemaz nerunāju par kreisajiem intelektuāļiem, kuru Latvijā diemžēl nav tikpat kā vispār.
Uz bēdīgo situāciju ar kreisajiem Latvijā norāda arī nesenā vērienīgā diskusija Kādēļ Latvijā neskan vizionāras kreisās idejas - tā nodemonstrēja, ka Latvijas kreisie ir ne tikai neviendabīgi un sašķelti, bet arī komunistiski noskaņotu anarhistu apsēsti.
Protams, kārtīgi kreisie savu reizi neiztiks arī bez protestiem un iziešanu ielās, taču tas var būt tikai līdzeklis, nevis galamērķis. Jo ir skaidrs, ka brīdī, kad protests, dumpis un grautiņi kļūst par pašmērķi, kreisās idejas mirst un to vietā stājas parasts ekstrēmisms. Kreisas idejas arī nebūt automātiski nenozīmē banku esamības noliegšanu, aicinājumu visām profesijām noteikt vienādas algas, valsts pastāvēšanas apšaubīšanu, sapņošanu par naudas atņemšanu bagātajiem, komunisma slavināšanu un līdzīgus murgus. Šādas idejas nozīmē pārdomātu, taisnīgu ekonomisko piedāvājumu, kura diemžēl Latvijas kreisajiem nav. Tāpat kā nav neviena vērā ņemama, iedvesmot, argumentēt un aizraut spējīga līdera (un te nerunāsim par Alfrēda Rubika Latvijas Sociālistisko partiju, kas smird pēc naftalīna un diez vai ir uzlūkojama kā ilgtermiņa projekts). Šāds potenciāls ilgtermiņā, iespējams, piemistu vienai no redzamākajām kreisajām valstī - Ivetai Kažokai, taču viņai, izskatās, nav politisku ambīciju, savukārt biedrība Progresīvie ir neizteiksmīgi pelēka. Līdz ar šo bēdīgo ainu par kreisajiem Latvijā uzdodas dažādi margināļi, kuri ar savu bezatbildīgo un analfabētisko ālēšanos ne tikai atbaida potenciālos šādas politikas atbalstītājus, bet arī vēl vairāk diskreditē kreisās idejas sabiedrības acīs. Jo būsim godīgi - diez vai kāds saprātīgs cilvēks jebkad gribētu sevi identificēt, teiksim, ar Didzi Melbiksi, kurš publiskajā telpā aktīvi sevi pozicionē kā kreiso ideju piekritēju...
Tas viss gan nenozīmē, ka ar laiku arī Latvijā nevarētu parādīties sakarīgs kreisais piedāvājums. Tāds noteikti būs. Tikai cilvēkiem, kas šo ceļu sāks, jau pašā sākumā noteikti būs jānorobežojas no lielas daļas šodienas skaļāko aktīvistu un jāpierāda, ka kreisajām idejām var būt arī cilvēcīga seja.