Kā teica Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītājs Jānis Endziņš, mēs esam stratēģiju un koncepciju lielvalsts, es pat teiktu, impērija. Un mani tiešām ļoti sarūgtina, kaitina mūsu spēja gadiem ilgi muļļāties ar konceptuālu uzstādījumu, faktiski lozungu izvirzīšanu. Atceries, piecus gadus notika cepšanās par to, vai vajag nosaukt stratēģiski nozīmīgās nozares. Cepās, cepās un tad beidzot Kampara laikā nosauca. Un ar ko tas beidzās? Ar nelāgi uzrakstītiem spēles noteikumiem kompetences centriem, kuri tika apturēti (nu, cerams, ar dievpalīgu tiks restartēti). Mēs rādām viens otram globālas, savā būtībā pareizas prezentācijas - salīdzinām pasaules valstis pēc IKP utt. Tikai joprojām nav skaidrs, kas konkrēti darāms, lai nonāktu tajā lielajā laimē. Zini anekdoti par gudro pūci? Atnāk peles pie pūces un prasa, ko darīt - visi viņas abižojot. Pūce saka: kļūstiet par ežiem, un tad jūs neaiztiks. Peles priecīgas dodas mājās, bet tad sāk domāt, kā tad lai par ežiem kļūst - jāsprauž pa vienai egļu skujai mugurā, jāsmērējas ar pīļu mēsliem vai vēl citādi? Dodas atpakaļ pie pūces un uzdod šo jautājumu. Savukārt gudrā pūce tā pārmetoši paskatās uz pelēm un saka: tā vairs nav stratēģijas lieta, netraucējiet mani! Īsi sakot, mēs turpinām viens otram pierādīt, ka balts ir balts, bet nerunājam par konkrētiem darāmiem darbiem, metodēm. Latvijas nelaime ir tā, ka ilgi muļļāto koncepciju iemet bezsejainā ierēdniecībā, cerot, ka tā nu uzrakstīs konkrētu darbības plānu. Tas, kā zināms, nekad nenotiek.
Bet tad varbūt ir jāpieņem, ka vismaz Latvijā ar valsti rūpniecības politikas veidošanā nav vērts rēķināties?
Es piekrītu, ka ir ļaudis biznesā, kuri pārāk daudz gaida no valsts, - valsts tevi saulītē neiecels, tas nu ir skaidrs. Tomēr dažas lietas valsts var izdarīt. Piemēram, izglītība, kurā valsts varētu rīkoties izlēmīgāk. Valsts var iezīmēt rūpnieciskās zonas un pievilkt tām komunikācijas un ceļus. Godīgi sakot, vienīgā vieta Latvijā, kur šāds horizontālais atbalsts tiek konsekventi īstenots, ir Ventspils. Ventspils problēma ir tās iedzīvotāju skaits, tomēr citādi - cepuri nost! Vai mēs ko tādu esam Rīgā redzējuši? Nē. Valsts rokās ir piefinansēšana braukāšanai pa izstādēm, politiskais atbalsts durvju atvēršanai. Kopumā tas notiek - varētu gribēt lielāku profesionālismu, tomēr notiek. Jauno produktu izstrāde - aizmetņi ir jau pieminētajos kompetences centros, bet būtu svarīgi, lai šie centri, kas būtībā ir vērsti uz lietojamo zinātni, tiktu arī līdz jauniem produktiem. Mani drausmīgi kaitina tādi saukļi kā: iekļausimies Vācijas uzņēmumu piegādes ķēdē! Tas ir low margin bizness, nelāgs bizness, ir jārada kaut kas pašiem savs! Un man pietrūkst diskusiju par to, kā to panākt, - sūtīt mūsējos mācīties uz ārzemēm, algot labākos no ārzemēm, citi varianti? Visbeidzot valsts ziņā ir eksporta garantijas un finansēšana - šajā jomā ir labi aizmetņi, bet prasās kas vairāk.
Runājot par jaunajiem produktiem - tu noteikti esi dzirdējis mūsu nedaudzo riska kapitālistu, piemēram, Tamuža vai Rungaiņa, piezīmes, ka patiesībā trūkst projektu, kuros investēt. Respektīvi, varbūt mums slikti padodas jaunu produktu, kas būtu komerciāli saprotami, izgudrošana?
Tamužs vai Rungainis nevar riskēt ar savu naudu, investējot idejā, viņi meklē uzņēmumus, kas jau darbojas, tas ir, trīs soļi uz priekšu. Tas, par ko es runāju, ir ieguldījumi tā pirmatnējā buljona maisīšanā. Un tas buljons ir.
Labi, bet kas ir tas, ko mēs gribam atbalstīt? Par apnikušu vārdu savienojumu kļuvis «produkts ar augstu pievienoto vērtību»...
Nu jā - tu vari nopirkt vismodernāko darbagaldu, bet, ja tu to izmantosi, lai ražotu vienu skrūvi Siemens, tu būsi ražotājs ar ļoti zemu pievienoto vērtību. Tu vari ražot skapīti IKEA, saņemt par to 30 eiro, bet IKEA to pārdod par 100 eiro. Jo viņi ir nenormāli gudri produkta iepakošanā un pārdošanā (un piegādātāju, kā lai pieklājīgi saka, spaidīšanā). Ir jāmēģina pacelties šajā ķēdītē augstāk, pērkot patentus, preču zīmes, galu galā - citu valstu uzņēmumus. Idejiskā līmenī Plaudei bija taisnība, kad viņa mēģināja salikt kopā to savu smiņķotavu ar to vācu uzņēmumu, kuram ir laba reputācija un zīmols. Tas bija pareizi, ka viņa to nopirka, cita lieta, ka bija virkne apstākļu, kāpēc plāns neizdevās. Igaunijā valsts jau vairākus gadus atvēl līdzekļus, lai mūsu kaimiņi varētu pirkt patentus un preču zīmes. Jā, tā ir mazliet slidena lieta, jo var runāt par tirgus kropļošanu, valsts iejaukšanos, tomēr par to ir vērts runāt. Tu esi iemācījies ražot, bet tev vajadzētu krīzes laikā izdevīgi iegādāties kādu pazīstamu zīmolu.
Tas tāds ķīniešu piegājiens...
Nu un? Tev ķīniešiem piederošais Volvo liekas kaut kā baigi ķīnisks? Jā, tas vairs nav horizontālais atbalsts, tas ir valsts atbalsts konkrētam uzņēmumam. Un kas tur slikts? Jo patiesībā jau nav tādu «nozaru» - nozarē strādājošos uzņēmumus vieno izglītības, infrastruktūras un eksporta finansējuma jautājumi. Nevar teikt: tagad mēs atbalstīsim IT nozari vispār, jo katram no šiem uzņēmumiem ir sava specializācija. Viens taisa mašīntulkošanu, cits - procesu automatizāciju utt. Ir jāiedziļinās konkrēto uzņēmumu, projektu specifikā. Bet te ir tā nelaime, ka mums patīk savstarpēja ķieģeļu mētāšana, kas tik daudz pieredzēta ERAF programmās. Ierēdņi uzskata, ka uzņēmēji nāk pēc naudas tāpēc, ka viņi grib kaut ko sashēmot, savukārt uzņēmēji ierēdņus uzskata par idiotiem un kukuļņēmējiem. Tas ir ceļš uz nekurieni.
Visu laiku tiek runāts par Attīstības bankas nepieciešamību...
Jā, un tas sāk atkal izskatīties pēc gudrās pūces, pēc pašmērķa. Varbūt vispirms vienojamies par 5-7 virzieniem, kādos šī bankas strādās? Varbūt to var gluži labi un krietni lētāk veidot uz jau pastāvošās Garantiju aģentūras bāzes, pieliekot šai aģentūrai papildu resursus un programmas un nomainot plāksnīti pie durvīm?
Vienmēr ir kautiņš arī par to, kam dot naudu - lielajiem vai mazajiem...
Es atvainojos par salīdzinājumu, bet, lai blusas justos ērti, ir jābūt sunim, kura spalvās ieķerties. Kāpēc Somijā tagad ir baigais start-up bums? Tāpēc, ka Nokia grimst, sunim daļa rumpja jau zem ūdens. Tādēļ nevajag būt greizsirdīgiem uz «lielajiem», arī viņi ir jāatbalsta.