Var saprast, ka ar pretējām pozīcijām klajā nāk ideoloģiski atšķirīgas partijas, dažādas profesionālās interešu grupas, bet ja tās ir vienas valdības divas ministrijas, ko turklāt vada viena politiskā spēka pārstāvji... Šoreiz runa par veselības ministra virzītu un zemkopības ministra torpedētu ideju ar akcīzes nodokli aplikt šokolādi, sāli, cukuru un citus pārtikas produktus.
Viens ZZS pārstāvis Belēvičs, kā jau tas veselības ministram pienākas, iestājas pret neveselīgas pārtikas lietošanu, bet cits ZZS pārstāvis - zemkopības ministrs Dūklavs - nostājas vietējo ražotāju pusē, paužot bažas par papildu slogu to konkurētspējai globālajos tirgos.
Nav problēmu, ka pastāv šādas pozīcijas kā tādas. Gan jau katram no tiem ir sava tiesa taisnības. Iebildumi var būt vienīgi par to, ka ministru virzītas iniciatīvas pirms to publiskas prezentēšanas netiek vismaz konceptuāli apspriestas ar citu nozaru kolēģiem. Ja ir atbalsts - virza, ja nav - ko lieki muti dzesēt, domā ko citu. Tā vismaz būtu loģiska, sevi cienošiem politiķiem piedienīga rīcība. Jo arī sabiedrībai tas bezjēdzīgais teātris, ko tagad uz politiskās skatuves redzam, nav vajadzīgs. Ir nepieciešams rezultāts - veselīgāka gan sabiedrība, gan ekonomika. Kāda jautājuma pāragra iniciēšana, tad tās noraidīšana ne uz ko tādu neved. Drīzāk - lieki sajauc prātus, satracina. Un rada iespaidu, ka viens nu ir tas labais, otrs - sliktais, tikai grūti izšķirt, kurš ir kurš.
Bet ir zaudēts laiks un līdzekļi tādu politisku iniciatīvu izstrādei, ko noraida pat savējie. Kas ir tas «sausais atlikums», kas paliek no šādām iniciatīvām? Kad pēc kāda laika vaicāsim vienam vai otram ministram, ko panākuši, dzirdēsim to pašu stāstu par milzīgo cīņu, kas izcīnīta par vai pret akcīzi produktiem ar palielināto sāls un cukura daudzumu? Piedodiet, bet atgādina sen lasīto par Dona Kihota cīņu ar vējdzirnavu spārniem.
Un šis nav vienīgais tāds gadījums. Varbūt vienīgi jaunākais, tendenci visspilgtāk raksturojošais.
Daudz gan kritizēts tāds dīvains veidojums kā koalīcijas padome, bet šie nu ir tie brīži, kad gribētos teikt: pasēdiet tajās vai kādās citās kopsapulcēs kādu stundiņu ilgāk, pastāstiet cits citam par savām iecerēm, apspriediet tās un tikai tad, ja redzat, ka ne no viena nav pilnīgi kategorisku iebildumu, nāciet droši klajā gan ar paziņojumiem, gan visu citu veidu vēstījumiem. Tad vismaz būs redzams, ka jūsu - un visas valdības - darbs ir produktīvs, ka ministri spēj būt arī vienoti, ne pretēji savās attieksmēs, un ka mūsu valsts politika virzās uz to labāko pusi.