Tagad, 86 gadu vecumā, bloknota baltajās lapās esmu ielicis visu, kas ar mani notika tajā tālajā kara gadā. Pārlasot uzrakstīto, nācu pie slēdziena, ka tas visnotaļ atšķiras no visiem, kas aprakstījuši savas kara gaitas. Kāpēc? Pirmkārt, pēc dabas neesmu karotājs. Man pretīgs viss, kas ar to saistīts. Jau bērnībā, kad pārējie zēni spēlēja kariņus un attiecības skaidroja ar dūru palīdzību, es vismīļāk rotaļājos ar meitenēm Ogrē, kur mani vecāki īrēja vasarnīcu, un izvairījos no jebkuriem konfliktiem. Jaunekļa vecumā sevi uzskatīju par Rīgas Brodvejas zēnu. Tā sevi dēvēja īpašā publika - mākslinieki, bohēmisti, dendiji un viņiem līdzīgie, kas vakaros pastaigājās pa Elizabetes ielu posmā no Valdemāra līdz Tērbatas ielai. Te notika satikšanās un darījumu kārtošana, kino skatīšanās, džeza mūzikas klausīšanās, dejošana un kafejnīcu apmeklēšana. Es to visu mīlēju un ilgojos pēc lielās mīlas...
Karā ar mani viss notika ne tā kā citiem. To sāku kā latviešu leģionāru 15. divīzijas ierindnieks, bet atgriezos ar Lielā Tēvijas kara ordeni un medaļām. Krievi mani veda uz nošaušanu kā vācu armijas gūstekni, bet latviešu zēns ar vienu teikumu mani izglāba no nāves. Man trāpīja šāviņš, bet es paliku dzīvs.
Kā tas sākās
1944. gada vasarā mācību brīvlaikā es dažus mēnešus strādāju par jaunāko ģeologu Kurzemē. Mērojot lielus ceļa gabalus, meklējām naftas klātbūtni avotu ūdeņos un akās. Ģeologi cerēja, ka tāda ir, taču manas izdarītās analīzes apliecināja pretējo. Rīga mani sagaidīja ar trauksmainu ziņu: visā Latvijas teritorijā bija izziņota totālā mobilizācija. Arī es saņēmu iesaukšanas papīru. No apbrīnojami klusās un mierīgās Kurzemes tiku iemests trokšņainā un nemierīgā kara laika pilsētā. Padomju armija jau saimniekoja Latgalē. No turienes bez apstājas plūda bēgļu straume. Pirmā vieta, kur devos pēc atgriešanās, bija Rīgas Brodveja. Te varēja izbaudīt kaut kādu brīvības un nosacītas neatkarības sajūtu. Bet galvenais - gribēju sastapt savu mīļoto meiteni. Viņa atnāca gan, taču vairs nebija tā, ar kuru skūpstījos pavasarī pie viņas mājas Pārdaugavā. Viņa atzinās, ka manā prombūtnē laiku pavadījusi ar vācu virsniekiem un franču konjaku. Ko lai dara - viņai bija jādomā, kā tikt prom no Rīgas, jo viņas bagātais tēvs okupācijas gados sadarbojās ar vācu rūpniekiem. Mana mīlestība pret viņu pamazām izplēnēja. Tomēr smagā zaudējuma sajūta vēl ilgi neatstāja. Pēc pāris dienām man bija jākāpj uz kuģa un jāuzsāk karavīra gaitas. Jutos garīgi iztukšots, taču jaunie apstākļi un iespaidi palīdzēja tikt pāri mīlas sāpēm...
Sāku meklēt sabiedrību un atradu jaunu draugu - Valdi Āboliņu. Viņš izveda mani uz kuģa priekšgalu, kur augšējā klājā bija izvietoti ievainotie vācu karavīri. Tie bija ceļā uz dzimteni, bet es ar katru minūti attālinājos no tās. Ar dažām frāzēm mēģināju ievainotos uzmundrināt. Tad pievērsos kuģa virzienam. Tas vēl devās ārā no Rīgas jūras līča uz ziemeļrietumiem. Saule laidās jūrā, kas lieliem viļņiem šķēla kuģa priekšgalu. Es šo jūras sveicienu sajutu uz sava puskailā ķermeņa. Vakars bija ļoti silts. Kad iebrauksim Baltijas jūrā, viss mainīsies. Gaidīsim krievu aviācijas uzlidojumus, kuģi apdraudēs mīnas. Kuģi stipri šūpoja, tādēļ nolēmu iet gulēt. Mana guļvieta bija kuģa vidusdaļā, salmos pie divīzijas zirgiem. Gulēju ciešā miegā, cerēju, ka uzlidojuma šonakt nebūs. Izrādījās, bija gan, bet kuģis nebija cietis.
Drīz būsim Dancigas ostā, nepazīstamā zemē, kur viss būs jauns un svešs. Izkāpuši no kuģa, saņēmām rīkojumu apmesties turpat ostas apstādījumos. Kamēr ierīkoju sev guļvietu, ostā ienāca milzīgs okeāna tvaikonis ar Latīņamerikas smaržu, skaļiem cilvēkiem, košām sievietēm spilgtos apģērbos. Šķita, milzenis atpeldējis no fantāzijas zemes.
Turpinājums 11. jūlija numurā