Tiesa, 67 bērnu seksuālā izmantošanā Nīderlandē apsūdzētais vīrietis Latvijā policijas uzmanības lokā nebija nonācis.
«Pakārt aiz olām»
R. Miķelsons ir dzimis un audzis Rīgā, un jau pusaudža gados viņš sācis interesēties par bērnu tiesībām. Skolasbiedriem gan palicis atmiņā kā «pelēkā pele», kurš neizcēlies ne ar labām sekmēm, ne sasniegumiem sportā. Aptuveni 17 gadu vecumā R. Miķelsons kā brīvprātīgais sācis strādāt bērnunamā Ziemeļi, bet ātri vien no turienes patriekts, jo audzinātājiem licies aizdomīgs. 2002. gada vasarā R. Miķelsons devās uz Vāciju un pēc tam uz Nīderlandi, kur sāka strādāt bērnudārzos. Šajā laikā viņam arī izdevies īstenot savas pretdabiskās tieksmes, izmantojot tikai pašus mazākos bērnus (līdz trim gadiem) un izgatavojot tūkstošiem bērnu pornogrāfijas attēlu un video.
Pēc aizturēšanas R. Miķelsons Nīderlandes policijai apgalvojis, ka bērnībā māte viņu situsi, un, izjūtot sāpes, kas jāpārcieš bērniem, viņš esot sācis bērnus «mīlēt». Savukārt, kad viņš 14 gadu vecumā kopā ar tēvu skatījies televīzijas ziņu izlaidumu par kādu aizturētu pedofilu un tēvs nolamājies, ka «tādi aiz olām jāpakar», R. Miķelsons pirmoreiz sapratis, ka pats ir pedofils, ziņo Nīderlandes televīzijas raidījums EenVandaag. Kad Diena šonedēļ sazvanīja R. Miķelsona tēvu, sākumā viņš nesaprata, kādēļ par viņu tiek izrādīta interese, bet, izdzirdējis dēla vārdu, nometa klausuli un vairs uz telefona zvaniem neatbildēja.
Ne meitenes, ne šņabis
Atvērtāki sarunām bija R. Miķelsona bijušie skolasbiedri un kaimiņi. «Viņš bija ļoti nervozs bērns, viņam bieži bija tādas kā psihošanas lēkmes, tādēļ viņš ilgu laiku dzēra nervu zāles,» Dienai atzina Monika, bijusī Miķelsonu ģimenes kaimiņiene Ausekļa ielā. Viņa gan ir pārliecināta, ka puiša vecākus nevarot vainot: «Ziniet, viņš vienmēr ir melojis par savu ģimeni. Viņš bija problēmbērns, zaga vecākiem naudu, neklausīja, un tās novirzes, jo vecāks palika, jo izteiktākas bija.» Kaimiņi un paziņas arī atminas, ka R. Miķelsons agrā jaunībā «atradis Dievu» un bieži iesaistījies netālās baptistu draudzes aktivitātēs. Šīs draudzes mācītājs gan Dienai apgalvoja, ka tādu Robertu neatceroties un, ja viņš tiešām bijis draudzes jauniešu vidū, tad neizcēlies.
Bijušie puiša klasesbiedri savukārt saka - Roberts bijis viens no pirmajiem puišiem klasē, kuram bijis dators, un tas daudz ko noteicis viņa dzīvē. «Mēs bieži gājām pie viņa spēlēt datorspēles. Tā nebija draudzība, drīzāk vienkārši viņš tika nostādīts fakta priekšā - tagad mēs ejam pie tevis! Tā darījām bieži, jo viņa vecāki bija vienaldzīgi - varējām nākt kaut desmitos vakarā, un viņi nekādus jautājumus neuzdeva, tikai sēdēja virtuvē un kaut ko savā nodabā darīja,» atminas kāds R. Miķelsona skolasbiedrs un piebilst - šķiet, Roberta māte ļoti mīlēja iedzert.
Datori palīdzēja R. Miķelsonam atrast pirmos īstos bērnības draugus - ar viņiem kopā gājis jauno tehniķu pulciņā Annas ielā. «Roberts bija ierāvies sevī. Kamēr mēs vienā istabas stūrī dzeram šņabi un meņģējamies ar meitenēm, viņš, nodūris acis, stāv otrā stūrī. Bet, ka viņam ir kaut kādas noslieces, man nebija ne jausmas,» apgalvo R. Miķelsona bērnības draugs, kuram tagad pieder mobilo telefonu servisa veikals. Cits puisis atkal norāda - kad Roberts aizbraucis uz ārzemēm, kontakti pazuduši. Pēc tam Roberts esot dažas reizes viesojies Latvijā. 2006. gadā abi kopā devušies uz mūzikas festivālu Laba Daba, un R. Miķelsons bērnības draugam pavēstījis, ka esot apprecējies ar vīrieti.
«Palīdzēt» bērniem
Kā noskaidroja Diena, R. Miķelsons vēl vidusskolas laikā mēdza sīkas summas ziedot labdarībai, piemēram, 50 santīmus Īslīces bērnu ciematam, norādot, ka tas ir mērķziedojums «saldumiem». Arī apsēstība ar bērnu tiesībām parādījusies ļoti agri. «Nedaudz dīvaini tas likās, bet es esmu datoriķis. 80% manu draugu ir dīvaini,» sacīja bērnības draugs. Tādēļ viņš daudz nebrīnījies, kad 19 gadu vecais R. Miķelsons 2002. gada pašā sākumā nolēmis dibināt savu sabiedrisko organizāciju Mūsu bērni, kas palīdzētu ielu bērniem. «Viņam tolaik vajadzēja vēl vismaz trīs cilvēkus, lai būtu četri dibinātāji. Mani personīgi bērnu tiesības nekad nav interesējušas, bet likās ļoti interesanti, kā vispār šādas organizācijas darbojas, tādēļ piekritu piedalīties. Kad viņš aizbrauca uz ārzemēm, reāli tā organizācija neko vairs nedarīja,» skaidro R. Miķelsona bērnības draugs.
Līdztekus organizācijas dibināšanai R. Miķelsons tolaik internetā izveidoja mājaslapu - forumu kids.from.lv, kur pulcēties jaunajām māmiņām. Forumā viņš iepazinies ar kādu par viņu nedaudz vecāku sievieti, kura tolaik strādāja bērnudārzā par audzinātāju. «Viņš izrādīja interesi par manu darbu, atrakstīja man, ka gribot paskatīties, kā bērnudārzā notiek nodarbības bērniem, kā bērni pavada brīvo laiku,» viņa atceras. R. Miķelsons esot stāstījis, ka strādājot par maza bērniņa aukli, kas savukārt sievieti ieinteresējis - tik jauns puisis strādā par aukli. Puisis dažas reizes atnācis uz bērnudārzu, paskatījies nodarbības piecgadīgiem un sešgadīgiem bērniem, pēc tam pagalmā ar bērniem uzspēlējis bumbu. Divatā ar bērniem viņš neesot bijis. «Man toreiz ļoti uzmācīgi likās viņa padomi, kā izturēties pret bērniem - ka bērni vairāk jāmīļo, jāpaijā, jātur rokās,» viņa piebilst. Arī viņa piekritusi R. Miķelsona lūgumam «uz papīra» iestāties organizācijā Mūsu bērni, taču neesot zinājusi, vai organizācija maz ir aktīva.
Kundzes neatceras
Par māmiņu foruma ieceri R. Miķelsons daudz stāstījis Lauku Avīzei 2002. gadā - rakstā viņš pieteikts kā bērnu tiesību aizstāvis internetā. «Mani uztrauc visas bērnu problēmas, un es savā brīvajā laikā cenšos viņiem palīdzēt,» laikrakstam teica R. Miķelsons. Viņš arī atklāja, ka vienmēr esot gribējis strādāt ar bērniem - «kā brīvprātīgais, aukle, nav svarīgi», un, piemēram, reiz bērnunama bērnus vedis uz kādu datorklasi.
Ņemot vērā, ka par Rīgas monstru dēvētais pedofils atzinis, ka sevi kā pedofilu apzinās jau kopš 14 gadu vecuma, var secināt, ka organizāciju Mūsu bērni viņš dibinājis ar apzinātu mērķi piekļūt ielu bērniem. Šīs aizdomas vēl vairāk pastiprina fakts, ka tikai dažus mēnešus pēc Mūsu bērnu dibināšanas R. Miķelsona dzīvoklī reģistrēta arī Apvienība bērnu, jauniešu un ģimenes tiesību aizsardzībai ar viņu kā valdes priekšsēdētāja vietnieku. Šajā organizācijā ap R. Miķelsonu bija apvienojusies vesela virkne kundžu, kuras vadīja tādas organizācijas kā kristīgās patversmes ielu bērniem. Vai pedofilam arī izdevies šādi iegūtos kontaktus izmantot, lai kādam bērnam nodarītu pāri, nav skaidrs, jo visi viņa bijušie domubiedri kategoriski apgalvo - apvienība reālu darbību izvērsusi neesot un tādu R. Miķelsonu neatceroties. «Mēs tos puišus pat acīs neesam redzējuši,» saka organizācijas kādreizējā valdes priekšsēdētāja.