Vispirms jums ir jāsaprot Singapūras izglītības sistēmas konteksts. Pie mums skolēni iziet sešu gadu pamatizglītību un sešu gadu vidējo izglītību, kas galvenokārt iedalās pēc shēmas četri plus divi. Tas ir - četri gadi vidējās izglītības un divi specializētie gadi pirmsuniversitātē. Pēc desmitās klases skolēni var izvēlēties vai nu mācīties pirmsuniversitātē, vai arī politehnikumā jeb arodskolā, kas piedāvā iegūt profesionālās izglītības diplomu.
Tie, kas izvēlas pirmsuniversitāti, pārsvarā iziet Kembridžas GSCE sistēmas A līmeņa eksāmenus, un to rezultāti kalpo kā iestājeksāmeni universitātei, jo atsevišķu iestājeksāmenu kā tādu mums nav.
Tātad, izvēloties pirmsuniversitāti, skolēns jau desmitajā klasē izvēlas, ko studēs tālāk?
Plaši skatoties, jā. Ja, piemēram, viņš vēlas studēt humanitārās zinātnes, tad pirmsuniversitātē visvairāk izvēlēsies humanitāros vai sociālos mācību priekšmetus. Tomēr, arī ja skolēns izvēlas vairāk dabaszinātņu priekšmetu, nekas viņam neliedz vēlāk studēt mākslu. Iznāk, ka eksaktās zinātnes dod skolēnam plašākas izvēles iespējas. Ir arī tādi studenti, kas ar inženiera diplomu pēc politehniskās skolas pabeigšanas iestājas mūsu universitātē studēt mākslu.
Atgriežoties pie jūsu pirmā jautājuma, četrās valsts finansētajās universitātēs šobrīd studē 25% vidusskolu beidzēju ar labākajām sekmēm. Kā redzat, problēmu nav, skolēni universitātei ir ļoti labi sagatavoti. Turklāt vēl aptuveni tikpat daudz skolēnu dodas studēt uz ārzemēm, galvenokārt uz Lielbritāniju vai Austrāliju.
Valdība studijas ārzemēs iedrošina vai ierobežo?
Patiesībā tā ir pašu studentu izvēle, jo universitātes grāds mūsu sabiedrībā tiek uztverts kā ļoti svarīgs sasniegums. Iznāk, ka aptuveni puse vai vairāk singapūriešu iegūst universitātes izglītību. No 100%, kas mācās sākumskolā, aptuveni 25% vēlāk studēs universitātē Singapūrā, 25% ārzemēs, bet atlikušie 50% ies uz tehnikumiem. Par maģistra un doktora grāda ieguvējiem man tik precīzu skaitļu nav, jo ļoti daudzi tos izvēlas iegūt ārzemēs, bet kopumā šis skaitlis ir daudz zemāks - zem 10%.
Arī Singapūras Nacionālajā universitātē (SNU) studenti ļoti daudz iesaistās starptautiskajās programmās - šobrīd katrs ceturtais no maniem studentiem pavada semestri vai gadu kādā no mūsu 200 partneruniversitātēm visā pasaulē. Vēl daudzi citā valstī pavada vienu vai divus mēnešus biznesa studiju programmā, kas var būt gan akadēmiska, gan praktiska. Viņi dienā strādā kādā uzņēmumā, bet vakaros klausās lekciju kursus uzņēmējdarbībā mūsu vietējā filiālē vai partneruniversitātē. Šo programmu mērķis ir veicināt uzņēmējdarbību, jo zināšanas ekonomikā ir svarīgas, lai studenti radītu inovācijas un šīs inovācijas atvestu uz tirgu. Kopš pirms desmit gadiem šo programmu iesākām, studenti ir izveidojuši 91 uzņēmumu.
Pirms dažiem gadiem viens no tiem, kuru programmas ietvaros ASV Silīcija ielejā dibināja mūsu programmēšanas students un divi inženierzinātņu studenti, izstrādāja datorprogrammu, ar kuru pasargāt mobilajos telefonos glabāto sensitīvo informāciju, kas nozaudēšanas gadījumā ļāva informāciju atgūt vai izdzēst. Un šo uzņēmumu pirms diviem gadiem viena no vadošajām ASV datu drošības kompānijām McAfee pārpirka. Šie trīs mūsu studenti vienā mirklī kļuva par miljonāriem, jo darījuma cena esot bijusi starp pieciem un 10 miljoniem ASV dolāru.
Cik liela ir konkurence skolēnu starpā par vietu universitātē?
Tas ir atkarīgs no universitātes un studiju programmas. Piemēram, SNU vispopulārākā programma ir medicīna, kurā ik gadu uzņemam 300 studentu. Un gandrīz visiem 1500-2000 skolēniem, kuri ik gadu piesakās uz šo programmu, ir perfekti eksāmenu rezultāti.
Kā tad izvēlaties, kuri varēs studēt?
Tiek veidots pretendentu «īsais saraksts», kas balstīts uz viņu eksāmenu rezultātiem un pretendentu sarakstītajām esejām. Sarakstā iekļuvušie iziet divu līmeņu intervijas, kurās principā tiek vērtēta viņu kaisle pret medicīnu - izvēlamies tos, kas šajā jomā saskata savu aicinājumu, nevis tikai naudas pelnīšanas veidu. Intervētāji zina tikai pretendenta vārdu, bet ne viņa eksāmenu rezultātus vai biogrāfijas datus, lai izvairītos no aizspriedumu veidošanās.
Vai Singapūras valdība kādiem studiju virzieniem piešķir lielāku prioritāti nekā citiem?
Jā, bet tai ir ļoti smalka pieeja, kas galvenokārt redzama universitātēm piešķirto līdzekļu plānošanā. Uzsvars tiek likts uz dabaszinātnēm un tehnoloģijām, kas tiek panākts ar to, ka no visām studiju vietām četrās valsts universitātēs vairāk nekā 55% ir atvēlēti šīm nozarēm.
Esmu dzirdējis, ka Singapūras izglītības sistēma tiek kritizēta par to, ka tajā ir pārāk maz vietas radošumam un pārāk daudz tehniskuma...
Visas Āzijas, ne tikai Singapūras, izglītības sistēmas varētu saukt par eksāmenu meritokrātijām. Eksāmeniem un konkrētām zināšanām šeit ir daudz prominentāka vieta nekā izglītības aspektiem, kurus, manuprāt, mēģina izcelt rietumi, starp kuriem ir arī radošums. Bet būsim godīgi - ne visi cilvēki ir radoši. Patiesi radoša ir tikai saujiņa no kopējās cilvēku masas, un, ja tu mēģināsi visos cilvēkos uztrenēt radošumu, tas nebūs lietderīgi.
Protams, no otras puses, varu piekrist, ka mūsu sistēmā tiešām ir pārāk izteikta koncentrēšanās uz eksāmeniem, bet to mēs jau daudzus gadus mēģinām izmainīt. Piemēram, jau pirms desmit gadiem sākām mācības skolās padarīt radošākas, ieviešot obligātu radošu projektu veidošanu visos skolas līmeņos, sākot no sākumskolas līdz vidusskolai un pat universitātei.
Tas ir kā reizēm var redzēt televīzijas seriālos, kur skolēni būvē vulkānu modeļus?
Jā, tieši tā. Dažas skolas, īpaši pašas labākās, atļauj skolēniem pašiem izdomāt idejas saviem projektiem. Projekti ir arī mēģinājums veicināt mācīšanos komandā. Un daudzi skolēni šādos komandas projektos iegulda daudz laika. Dažreiz to dara arī viņu vecāki, kas gan nav labi. (Smejas)
Pēdējos desmit gados mūsu izglītības sistēma ir mainīta, lai padarītu mācību procesu elastīgāku, dodot skolēniem lielākas izvēles iespējas. Ir izveidotas arī skolas, kas patstāvīgi veido savu unikālo mācību programmu. Viens piemērs ir SNU vidusskola, ko pakļautībā mūsu universitātei izveidoja pirms septiņiem gadiem. Ideja bija tāda, ka universitātē ir daudz talantīgu cilvēku, kas varētu mācīt talantīgus skolēnus. Jaunieši, kuri izrāda talantu dabaszinātnēs vai matemātikā un, par spīti vecumam, varētu mācīties universitātes līmeņa kursos, tiek uzņemti šajā skolā, kur stundas vada universitātes profesori.
Citām skolām tas neskauž?
Skauž. Bet mēs esam maza valsts, un katrai skolai var būt individuāla pieeja. Pastāv arī daudzas citas skolas ar savu unikālo mācību programmu, kurās tiek mācīts, piemēram, pēc starptautiskā bakalaura programmas.
Vidējā izglītība Singapūrā ir valsts apmaksāta?
Galvenokārt vidusskolas ir valsts apmaksātas. Pastāv arī dažas starptautiskās privātskolas, bet tajās mācīties izvēlas ļoti nedaudzi vietējie. Šīs skolas visbiežāk piesaista Singapūrā dzīvojošo ārzemnieku atvases, jo viena no mūsu izglītības sistēmas pamatprasībām ir bilingvālisms. Tev ir jāmācās angļu valoda un vismaz viena no pārējām trim oficiālajām valsts valodām, tas ir ķīniešu, malajiešu vai tamilu. Iebraucējiem no rietumiem bieži vien ir grūti tikt galā ar vispārējo noslodzes līmeni mūsu skolās, bet šo valodu mācīšanās to vēl vairāk apgrūtina.
Kāds ir obligātais izglītības līmenis?
Desmit gadi. Pirmsuniversitāte vai tehnikums jau ir katra paša brīva izvēle.
Latvijā ir visai normāli paņemt tā saukto akadēmisko gadu, kura laikā apdomāt dzīvi, varbūt pastrādāt, nopelnīt pirmo naudu. Kā ir Singapūrā?
Tā nav izplatīta prakse. Mūsu jaunieši universitātes diplomu vēlas iegūt pēc iespējas ātrāk. Lai iegūtu bakalaura grādu, universitātē jāiziet 40 moduļi, un vidējais moduļu skaits, ko iesakām ņemt semestrī, ir pieci. Tādā veidā vidējais laiks, kurā iegūt universitātes izglītību, ir četri gadi. Bet ir arī studenti, kuri ņem 10 moduļus semestrī, lai tikai ātrāk iegūtu izglītību. Mēs gan viņiem mēģinām izskaidrot, ka svarīgs ir ne tikai grāds, bet arī ceļš uz to.
Ja runājam par strādāšanu studiju laikā, Latvijā ir visai ierasts, ka studenti strādā pusslodzes vai pat pilnas slodzes darbu ar studijām nesaistītā darbavietā, piemēram, kafejnīcā vai veikalā.
Mūsu studenti tā darīt var, bet tā nav īpaši izplatīta prakse. Viens iemesls ir tas, ka studiju maksa nav pārāk augsta, vidēji 7000 Singapūras dolāru [3000 latu] gadā. Otrs - arī dzīvošanas izmaksas nav īpaši augstas. Un trešais - studiju kredīti ir viegli pieejami. Līdz ar to studenti galvenokārt brīvo laiku cenšas izmantot studiju optimizēšanai, piemēram, brīvlaikos dodas uzņēmējdarbības praksē uz ārzemēm.
Tātad nemaz nav laika strādāt picērijā?
Nu daži tā dara, bet ļoti nedaudzi. Singapūrā vislabākais veids, kā studentam piepelnīties, ir pasniegt privātstundas skolēniem. Kaut skolās noslodze ir liela, visi vecāki grib savam bērnam dot kādu papildu priekšrocību konkurencē ar citiem, tādēļ privātstundas ir ļoti populāras. Ja, strādājot McDonald`s, students saņems 3,5 dolārus stundā, tad par vienu privātstundu vidusskolēnam vidējā likme ir 25 dolāri stundā.
Esmu dzirdējis, ka arī citas ārpusskolas nodarbības skolēniem Singapūrā ir ļoti populāras...
Jā, tā tiešām ir. Piemēram, ļoti populāra ir klavierspēle, jo daudziem vecākiem patīk saviem bērniem atklāt mūzikas pasauli. Arī no maniem četriem bērniem trīs spēlē klavieres, bet viena meita mācās dziedāt operu. Tikai es viņu nespiedu to darīt, viņa pati to vēlējās! (Smejas)
Cik tad brīva laika bērnam paliek šajā valstī?
Nav īpaši daudz, jo vecāki tiešām mēdz pārspīlēt. Manā kā izglītības darbinieka ģimenē ir uzskats, ka svarīgi ir atrast pareizo līdzsvaru starp brīvo laiku un nodarbībām, tādēļ mana ģimene varbūt nav pats tipiskākais piemērs. Bet, ja tomēr skatāmies uz maniem bērniem kā piemēru, tad viena no manām meitām visu laiku pavada, spēlējot basketbolu, kas ir viņas aizraušanās, bet mācības cenšas iespiest pārējā laikā. Otra meita mācās ļoti daudz, bet tik un tā atrod laiku dziedāšanai un klavierspēlei. Vecākais dēls šobrīd studē universitātē, bet jaunākais gan neko citu nedara, kā tikai spēlē datorspēles. Bet, par laimi, arī viņš savus eksāmenus pārdzīvoja visai labi! (Smejas)