Tas bija 1949. gadā. Lielā mērā tas bija saistīts ar secinājumiem, ko eiropieši bija izdarījuši pēc diviem pasaules kariem, saprotot, cik svarīgi ir cilvēktiesību ievērošanas jautājumi un likumu vara, jo pirms kara un kara laikā tās bija lietas, kas tika ignorētas. Pamatideja un bāze ir formulēta Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, kas zināmā mērā ir ANO cilvēktiesību konvencijas materializācija Eiropā. Tikai tā ir daudz konkrētāka, un tā iedibināja institūcijas, kas sekoja konvencijas realizācijai, tajā skaitā Eiropas Padomes institūcijas un, protams, galveno institūciju, kas strādā ciešā sazobē ar Eiropas Padomi, - Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT).
Cik valstu sāka šo projektu?
Tās bija divpadsmit Eiropas valstis, starp citu, tas atbilst tām divpadsmit zvaigznītēm Eiropas karogā, kas oriģināli bija Eiropas Padomes karogs sākumā. Tās bija demokrātijas Eiropā, kas bija gatavas apvienoties ap Cilvēktiesību konvenciju.
Un cik tagad valstu ir Eiropas Padomes sastāvā?
Šodien tās ir četrdesmit septiņas Eiropas valstis, kas ratificējušas Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Vienīgais palikušais «melnais caurums» mums Eiropā ir Baltkrievija. Baltkrievija ir Eiropas nācija, bet diemžēl šobrīd tās līdzdalība Eiropas Padomē nav iespējama, kaut arī mēs gribētu to kā nāciju tur redzēt.
Kad tika iedibināta Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja?
Tas bija jau no paša sākuma. Un tā ir vecāka nekā Eiropas Parlaments.
Kā ļoti vispārīgos vilcienos Eiropas Padome funkcionē?
Ir daudzas neatkarīgas novērošanas institūcijas. Cilvēktiesību jautājumu komisārs, tiesa un tad lēmējinstitūcija - Ministru komiteja -, kas pārstāv valdības. Teiksim tā, ir divas svarīgākās institūcijas - ECT un Ministru komiteja. Un Ministru komiteja ir tā, kas seko, lai tiesas lēmumi un rekomendācijas tiktu pildītas. Jāsaprot, ka tomēr visas sistēmas stūrakmens ir ECT, bez kuras visa Eiropas cilvēktiesību sistēma būtu tikai tāda ANO konvencijas sistēmas atblāzma Eiropā.
Bet vai Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas lēmumi ir saistoši?
Nē, tie nav saistoši, saistoši ir Ministru komitejas lēmumi. Bet Parlamentārās asamblejas loma ir liela dažādu jautājumu ierosināšanā, arī runājot par visas konvenciju sistēmas paplašināšanu, jo Cilvēktiesību konvencija ir tikai tāds jumts veselai konkrētu konvenciju sistēmai.
Runājot par šodienas Eiropas Padomes aktualitātēm. Vai ir kādas specifiskas institūcijas reformas, par ko pašlaik runājat?
Gadu laikā Eiropas Padome diezgan ievērojami bija paplašinājusi izskatāmo jautājumu loku, daļēji arī pateicoties politiskajai komponentei, kas ir ļoti spēcīga Parlamentārajā asamblejā. Ko mēs cenšamies darīt šobrīd, tas ir fokusēt mūsu resursus, kas nav neierobežoti, atpakaļ uz svarīgāko - cilvēktiesībām, likuma varu un demokrātijas attīstību. Problēmu, kas saistītas ar šiem jautājumiem, netrūkst arī Eiropā.
Bet Parlamentāro asambleju diez vai varēs atradināt no politiskiem jautājumiem.
Nu tas jau piederas parlamentāriešiem, bet starpvaldību struktūrās mēs vairāk gribētu pieturēties pie ekspertīzēm, kas balstītas uz juridiskajiem aspektiem un argumentiem, nevis uz politiskajiem aspektiem.
Ir arī runas par iespējamām ECT reformām? Daudz sūdzību, ka izskatīšanas procedūras ir par garu. Mums Latvijā ir gadījumi, ka cilvēki pat nenodzīvo līdz ECT sprieduma sagaidīšanai.
Tā īstenībā patiešām ir vissvarīgākā reformas daļa - padarīt tiesu daudz efektīvāku. Tāpēc ka tiesas izskatāmo lietu pakete ir dramatiski pieaugusi. Tagad daudz kas sakārtojas, pateicoties tā sauktajam četrpadsmitajam protokolam, tiesa var rīkoties ātrāk, kā arī atteikt daudz vairāk lietu.
Vai tas nozīmē arī vairāk saistību cilvēktiesību jautājumos nacionālajām tiesām?
Jā, tādā nozīmē, ka mēs reformas gaitā sagaidām arī zināmu likumdošanas un tiesu sistēmas reformu nacionālajā līmenī. Jo tā jau ir tā lielākā problēma, kāpēc tik daudzi iesniegumi ir Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Problēma tā, ka cilvēki netic tiesu sistēmām viņu pašu nacionālajās valstīs. Problēmas ir arī likumdošanās.
Vai tas paredz arī zināmu papildu tiesnešu izglītošanu cilvēktiesību jautājumos?
Arī tas atsevišķos gadījumos varētu tikt paredzēts. Bet arī paši likumi bieži neatbilst cilvēktiesību konvencijai, un tad cilvēki sūdzas ECT.
Ja runājam par cilvēktiesību situāciju, kas šobrīd Eiropā ir prioritārās problēmas?
Problēmu ir daudz, tomēr varu uzsvērt pašlaik sāpīgākās. Dauzās valstīs tā ir situācija ieslodzījuma vietās, tā ir nepieņemama. Turklāt gan valstīs Eiropas austrumos, gan rietumos.
Pat Rietumos? Mums dažkārt liekas, ka cietumi tur ir kā sanatorijas.
Tā nav taisnība. Mums ir slikti ziņojumi no Spīdzināšanas novēršanas komitejas arī par t. s. vecās demokrātijas valstīm.
Otra liela problēma ir minoritāšu diskriminācija, sevišķi romu diskriminācija, kas personīgi mani ļoti uztrauc.
Trešā problēma ir korupcija, daudzās valstīs.
Jūs korupciju definējat kā cilvēktiesību problēmu?
Jā, jo, ja, piemēram, jums ir korumpēta tiesu sistēma, tad jūs zaudējat tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja tiesu sistēma ir politizēta, arī tad tiek pārkāptas jūsu tiesības uz taisnīgu tiesu.
Vai varat nosaukt kādu valsti, kas patlaban Eiropā rada vislielākās bažas cilvēktiesību sakarā?
Es domāju, tas nav produktīvi - kādu speciāli nosaukt vai kaunināt. Protams, jūs varat salīdzināt, cik sūdzību uz ECT nāk no kuras valsts, un no tā izdarīt vērtējumus.
Un tagad par Latviju, kur pašreiz atrodaties vizītē. Kādas ir jūsu piezīmes par cilvēktiesībām Latvijā? Kam mums jāpievērš vairāk uzmanības?
Pirmām kārtām gribu uzsvērt, ka Latvija ir solīda demokrātija. Bet tomēr, kā jebkurā valstī, ir arī savas problēmas.
Piemēram, kas attiecas uz minoritāšu tiesībām un nepilsoņu problēma, uz kurām vairākas Eiropas institūcijas norādījušas jau gadiem.
Jūs runājat par nepilsoņu skaitu?
Jā, sevišķi, ja runā par daudzo bērnu nepilsoņu skaitu. Es tagad ļoti apsveicu debates jūsu parlamentā par iespējamu automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem.
Starp citu, runājot par minoritātēm. Ko jūs ar to domājāt?
Jums ir vairākas minoritātes, un ir svarīgi ļaut tām attīstīt un saglabāt savu identitāti.
Vai jums šķiet, ka mums būtu jāievieš otra valsts valoda?
To lemt nav manā kompetencē, jums bija referendums šajā jautājumā, un tas ir jautājums, kuru lemt pavisam noteikti ir pašu dalībvalstu kompetencē.
Bet būtu tomēr labi, ja Latvija ratificētu Reģionālo un minoritāšu valodu konvenciju. Jūs esat to parakstījuši, bet neesat ratificējuši.
Vēlreiz par minoritātēm. Mums tikko notika geju un lesbiešu organizētais praida gājiens. Vai geju un lesbiešu laulību reģistrācija arī ir cilvēktiesību jautājums?
Mums nav tādas konvencijas, kas uzliktu saistības to darīt. Bet mums ir rekomendācijas, ka seksuālās minoritātes cilvēkiem ir jābūt tādām pašām tiesībām kā visiem. Piemēram, viņiem jābūt tiesībām izteikt sevi tāpat kā pārējiem, viņiem ir demonstrāciju tiesības. Nav pieļaujams, ka dažās Eiropas valstīs tās tiek aizliegtas vai tām tiek uzbrukts. Bet laulību jautājums vēl aizvien ir nacionālo valstu ziņā.
Vēl kādi cilvēktiesību jautājumi Latvijā?
Vēl viens jautājums ir ekstraordināra imunitāte, kas ir jūsu parlamenta deputātiem. Tas nav veselīgi, gandrīz nevienā Eiropas valstī tādas nav.
Itālijā?
Tas nav tas labākais piemērs. Piemēram, Norvēģijā imunitāte ir tikai attiecībā uz to, ko jūs sakāt parlamentā, par to jūs nedrīkstat tikt sodīts vai saukts pie tiesas.
Latvijā tieši par to deputāti ir saukti pie tiesas.
Jā, bet nedrīkst būt nekāda imunitāte pret kriminālizmeklēšanu, un parlaments, dodot atļaujas tam, nedrīkst kļūt par policiju. Tas ir svarīgi jebkurā demokrātiskā valstī. Un deputāti nedrīkst izmeklēt paši sevi.
Es saprotu, ka mediju brīvība arī ir viens no Eiropas Padomi interesējošiem jautājumiem.
Jā, un šajā jautājumā ir sarežģītas problēmas. Mums ir gadījumi, kad žurnālisti ir arestēti…
Vai tad žurnālistiem pienākas speciāla imunitāte?
Bet dažās vietās viņi tiek vajāti par to, ko rakstījuši, kas ir nepieņemami.
Cita problēma, kas diemžēl pieaug daudz kur Eiropā, ir neveselīgas saites starp politiķiem un medijiem. Tas nozīmē, ka mediji vairs nav brīvi un neatkarīgi un arī politika vairs nav brīva un neatkarīga. Piemēram, mēs esam to redzējuši Lielbritānijā, tas ir ļoti neveselīgi.
Mēs arī redzam, ka politiķi grib iegādāties paši savus medijus. Pašu avīzes, radio un televīzijas stacijas. It sevišķi tā sauktie oligarhi, kam ir ne tikai politiskā, bet arī ekonomiskā vara.
Bet vai tas nepiederas pie viņa vai viņas vārda brīvības?
Jā, bet jautājums ir, vai viņam jābūt arī politiķim, parlamentārietim.
Bet kā jūs to ierobežosiet - ar likumu aizliegsiet avīzes īpašniekam darboties politikā?
Nu to es neatbalstītu…
Varbūt svarīgākais ir, lai šīs saites būtu atklātas un visiem redzamas?
Jā, tur es jums piekrītu, bet mēs redzam Eiropā, ka diemžēl pastāv dažādi slēpti ietekmes kanāli starp politiku un medijiem. Slēptas saites, kas apdraud mediju neatkarību.
Starp citu, kā jūs iegūstat neatkarīgu informāciju par to, kas notiek, piemēram, Latvijā?
Nu, es domāju, mediji paši dara šo darbu.
Tātad jūs lasāt mūsu avīzes? Jums pašiem nav neatkarīgas pārstāvniecības Latvijā?
Nē, nav. Tas bija pirmajos gados. Bet, starp citu, tagad mums cilvēktiesību komisārs ir no Latvijas. Un tad mēs vēl daudz varam spriest no tām sūdzībām, kas ienāk Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Un arī jūsu pārstāvji Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā.
Vai Krievija un Azerbaidžāna arī ir Eiropas Padomes dalībvalstis?
Jā, un tur mums ir tās problēmas ar vārda brīvību, ar demonstrāciju arestiem.
...un ko jūs darāt, kaunināt?
Es nevienu nekauninu, es norādu uz problēmām. Bet, kad problēmas paliek pārāk smagas, tās parasti nonāk ECT. Un tiesas lēmumi ir saistoši.
Kādu jūs redzat Eiropas Padomes nākotni?
Nu es sagaidu vēl citas valstis pievienojamies. Svarīga lieta, par ko šobrīd notiek diskusija, ir, ka Eiropas Savienība kā tāda kļūtu par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībnieci. Tad būt iespējas ECT sūdzēties arī par Eiropas Savienības lēmumiem.
Vispār tā ir mana prioritāte tagad sakārtot attiecības ar Eiropas Savienību, jo daudzos jautājumos mēs strādājam rokrokā.
Vai nav tā, ka Eiropas Savienība dod arī papildu instrumentu cilvēktiesību jomā - ekonomiskās sankcijas?
Īstenībā tā jau ir noticis, piemēram, Ukrainas gadījumā, kad Eiropas Savienība skaidri uzstāja, ka mūsu piedāvāto reformu īstenošana ir skaidrs priekšnosacījums, lai Ukraina varētu slēgt asociētā partnera līgumus ar Eiropas Savienību. Tāds burkāna un pātagas principa savienojums te strādā.
Vai pirms ekonomisko sankciju ieviešanas pret Baltkrieviju, ES konsultējās ar Eiropas Padomi?
Jā, mums bija ļoti cieša koordinācija šajā jautājumā. Mūsu prasības tika saskaņotas. Mēs pamatā formulējām tās legālās prasības.
Vai jūs domājat, ka ekonomiskās sankcijas ir labs instruments cilvēktiesību jautājumu risināšanā?
Normāli... tas nav tas labākais instruments. Bet diemžēl dažkārt tas paliek kā vienīgais instruments, kas mums ir.
Nu vēl jau teorētiski ir bruņota intervence.
....
Jūs esat no Norvēģijas. Kas ir galvenā cilvēktiesību problēma Norvēģijā?
Mums ir liela problēma, par ko tikko bija arī ziņojums, - par pārāk garu pirmstiesas ieslodzījuma termiņu. Nekādi ar šo problēmu netiekam galā.
Es teiktu, ka mums ir arī problēma ar diskrimināciju pret romu tautības pārstāvjiem. Ne tik daudz formāla diskriminācija, cik tas ir attieksmes jautājums sabiedrībā. Arī tas, kā mēs apejamies ar nelegālo imigrantu bērniem. Mums, tāpat kā gandrīz visām Eiropas valstīm, ir jādomā, kā integrēt imigrantus, no kuriem, starp citu, esam totāli atkarīgi.