Nedrīkst iziet no ritma
Dzintra un Valentīna tuvāk iepazinās un sadraudzējās pirms gadiem 15 - saskanēja intereses, bija rūpes un prieki, kas bagātināja dzīvi. Pērn slimoja Dzintra, Valentīna viņai palīdzēja, šogad ir otrādi, un abas izjutušas draudzenes pleca svētīgo atbalstu: «Kad vienam paliek grūti, sākas slimības, dzīvē ienāk citas nianses. Jāpalīdz nevis tāpēc, ka domā - kad pats saslimšu, tad nāks arī pie manis. Te cita līdzjūtība un vērtību apziņa. Svarīgi nevis upurēties, bet labprātīgi palīdzēt, ieguldot savu laiku un enerģiju. Mēs visi esam gan devēji, gan ņēmēji, bet palīdzot uzkrājam enerģiju, fizisko un morālo spēku. Es to ļoti izjūtu. Tikko atbraucu no slimnīcas, kur apmeklēju Valentīnu, mazliet atpūtos, un jau atkal manī atgriezies spēks.»
Daudziem, it īpaši pagātnē aktīviem sportistiem, traumas ir kā bijušās slavas neiztrūkstoša atbalss. Dzintrai ir otrā invaliditātes grupa, sāp locītavas, ceļi, mugura, pārciestas divas mugurkaula operācijas. Bet citām bijušajām sportistēm ir vēl grūtāk. Vai nolaist rokas? Mūsu slavenā basketboliste mierīgi stāsta: «Jau divi gadi, kopš beidzu strādāt. Līdz tam bieži domāju - kas notiks, kad būšu brīva meitene?»
Dzintras dienas režīms nav mainījies: «Galvenais - nedrīkst vaļoties. Joprojām ceļos sešos no rīta. Man ir speciāls vingrojumu komplekss, kuru cītīgi izdaru vispirms vēl gultā, tad sēžot, tad uz grīdas. Visas nepatīkamās vietas obligāti jāatbrīvo no sasprindzinājuma, tās izkustinot. Nezini, kā to darīt? Paskaties datorā, tur parādīti vingrojumi mugurai, galvai, pleciem, locītavām. Ja sevi neizkustināsim, tad ir vakars. Pēc izvingrošanās dzeru kafiju, palīdzu Valijai (tā Valentīnu Eiduku sauc tuvie cilvēki - red.), ejam staigāt pa Ziedoņdārzu. Nedrīkst iziet no dienas ritma. Valija ir malacis, enerģiska optimiste, vienmēr kopā izplānojam labas lietas. Neveiksmes es neņemu sev līdzi, galvenais saglabāt gaišumu un optimismu, morālo spēku un ticību. Tas man savulaik palīdzēja uzvarēt arī basketbola laukumā.» Dzintra dalās ar pārbaudītu sirds veselības uzturēšanas līdzekli: «Man ļoti patīk kanēlis, un tas ir labs veselībai. Kanēļmaizītes ir tās garšīgākās. Draugi no Izraēlas atsūtīja šādu recepti: nostrīķētu tējkaroti kanēļa aplej ar 200 mililitriem vāroša ūdens, atstāj 30 minūtes ievilkties, tad pievieno 2 tējkarotes medus, samaisa, sanāk tāds kā ķīselis. Pusi glāzes izdzeru vakarā, pusi kaut kad naktī. Labs gan.»
Dzintrai ir laba, atsaucīga meita, abas kopā dzīvo Ķengaragā, bet, kad vajag palīdzēt Valijai, Dzintra pārceļas pie draudzenes: «Meita nekad neatteiks, bet viņa ir cita paaudze, viņai darbs, savas darīšanas, tāpēc, kamēr vien abas ar Valiju varam, palīdzam viena otrai, jo mums abu problēmas ir saprotamākas. Tas arī dod dzīvei virzienu.»
Pašpietiekama vientuļniece
Dzintra Grundmane neslēpj, ka pēc dabas viņa ir pašpietiekama vientuļniece: «Man nekad nav garlaicīgi ar sevi vienatnē. Skatos televīziju, it īpaši sporta kanālus. Tagad rit Eiropas čempionāts basketbolā vīriešiem. Pārdzīvoju par mūsējiem. Klātienē nemaz nevarētu to skatīties, nervi neturētu. Cenšos pārdzīvojumus nelaist sevī iekšā, un man nav svarīgi - zaudējums vai uzvara, galvenais, lai ir laba spēle! Latvijas Radio ar interesi klausos Krustpunktus.»
Sporta veterāne neslēpj: «Man vairs nav jāizdara nekādi atklājumi, nav jāuzraksta grāmatas. Svarīgi sevi pieņemt tādu, kāda pašlaik esmu. Kaut daudz palīdzu, atliek laiks arī sev. Ja mani kur aicina, nevaru atbildēt, ka man nav laika, negribas tikties vai braukt. Jāatbild, lai otrs neapvainojas. Līdzko tu sevi pieņem esošajos apstākļos, viss nostājas savās vietās. Man patīk darboties pa mājām. Priecājos par agrajiem rītiem, par plaukstošu pavasari un ceriņu ziedēšanu un par rūgti smaržojošo rudeni. Esmu apguvusi datoru, naktīs nereti iegrimstu portālā Facebook. Viens gan jāatzīst - tagad maz lasu. Pēdējā, ko vienā naktī izlasīju, bija Valentīnas Freimanes lieliskā Atlantīda. Grāmatas prasa laiku, līdzi domāšanu, es nevaru palasīt, nolikt, atkal palasīt. Ja sāku, tad lasu no vāka līdz vākam vai - lai grāmata gaida, kad varēšu tai pa īstam pieķerties.»
Atgriež pagātnes sajūtas
Bijušās TTT zelta meitenes joprojām sazinās savā starpā. Kopš 1993. gada darbojas TTT dāmu klubs, kura prezidente vienu laiku bija arī Dzintra Grundmane: «Mūs ļoti vienoja Uļa (Uļjana Semjonova - red.), taču nomainījušās paaudzes. Es pēdējo reizi laukumā izgāju 1975. gadā. Tagadējās TTT meitenes jau var būt mūsu mazmeitas, grūti visu salikt kopā, un TTT dāmu klubs paliek kā simbols. Tomēr jebkurš bijušo TTT zelta meiteņu kontakts atgriež pagātnes sajūtas.»
Izsaku jautājumu, kurš visu laiku uz mēles: sportā nav vieglas dzīves, bet, ja varētu sākt dzīvi no jauna, kādu ceļu izvēlētos Dzintra Grundmane? Sportiste pārliecinoši atbild: «Nekas nemainītos! Es sāku basketbolistes gaitas 12 gadu vecumā. Sporta nozīme nav pārvērtējama. Ar sportu man pieauga spārni, tā bija sajūsma, kopības sajūta, iespēja redzēt pasauli, gandarījums par uzvarām, prieks, ka mūsu panākumus novērtēja, arī ka tagad mūs atceras. Citu neko, atkal izvēlētos tikai sportu!»