Aizraušanās ar rokdarbiem un prieks par lellēm diplomētajai finanšu speciālistei pirms vairākiem gadiem krietni sagrozīja galvu. Tā, ka Natālija sāka meklēt iespēju mācīties izgatavot lelles pati. Taču leļļu skulptora arodu profesiju katalogā neatrast, to nevar apgūt nevienā skolā. Arī Natālija visu apguvusi sākumā pašmācības ceļā, vēlāk - mācoties teātrī pie māksliniekiem.
«Vēl strādājot bankā, atradu vienu leļļu meistari un kļuvu par viņas skolnieci, tad bija zīmēšanas un skulptūru veidošanas kursi Mākslas akadēmijā. Sākumā ļoti pārdzīvoju, kas nevarēju uztaisīt tādu smuku mazu lelles kājiņu,» Natālija atceras, kā no leļļu krājējas veidojusies par leļļu darinātāju. Tagad bijušie kolēģi nāk uz teātra izrādēm paskatīties, ar ko Natālija nodarbojas, bijuši ekskursijā darbnīcā.
Kopā ar dēliem Oļegu un Filipu pat organizēja mājās leļļu teātra pulciņu, sanākuši dēlu draugi, šuvuši lelles, paši iestudējuši ludziņas. «Apzinājos arī savas kļūdas, pirmās lelles bija ar smagām galvām,» pasmaida Natālija, izrādot savu mājas kolekciju. Sākumā tās sēdējušas skapī aiz stikla durvīm, trūcis vienīgi uzraksta - ar rokām neaiztikt, bet nu jau leļļu apbrīnotāji tās drīkst arī paauklēt. «Puikas un viņu draugi zina, ar lellēm jābūt akurātiem, taču es vairs tik ļoti nesatraucos - ja kas notiks, salabošu,» saka Natālija.
«Savas pirmās lelles parādīju Leļļu teātra aktierim Ļevam Birmanim, un viņš mani atveda uz teātra darbnīcu, kur iepazīstināja ar mākslinieci Margu Austrumu, kas pati teātrī nostrādāja 55 gadus,» par savu skolotāju Natālija stāsta ar lielu cieņu. Toreiz gan Natālija vēl nedomāja, ka Leļļu teātris kļūs par viņas pastāvīgo darba vietu. «Kad aizgāju no darba bankā, reģistrējos nodarbinātības dienestā, kur man piedāvāja iespēju apgūt drēbnieka profesiju. Piekritu un pēc četru mēnešu kursiem atkal atgriezos Leļļu teātrī praksē, kur direktors jau man piedāvāja palikt pavisam. Teikšu godīgi, tas man bija pārsteigums, jo viena lieta bija vienkārši iemācīties taisīt lelles, bet pavisam cita - darināt lelles teātrim,» stāsta Natālija.
Satraukums gan nekur nav pazudis, tas joprojām ir pirms katras pirmizrādes. Natālija parasti dodas uz ģenerālmēģinājumu, jo ir taču interesanti, kas noticis ar viņas darināto galvu, kāds ir tās ķermenis, kādā tērpā ietērpta, kā tā dzīvo izrādē uz skatuves. Jā, dzīvo, jo Natālija uzskata, ka lelles, pat ja viņu sejas ir no papīra vai porolona, ķermeņi no metāla stieplēm, ir dzīvas, katra ar savu dvēseli.
Jautāju, vai brīžiem nekļūst neomulīgi, paceļot acis un ieraugot, ka pretī pētošu skatienu veras sarkanmatainais Karlsons. Natālija piebilst - pieradusi, jo ik dienas gan mājās, gan darbā uz viņu raugās desmitiem leļļu. Jaunākais dēls Filips gan reiz esot palūdzis vakarā no viņa istabas aizvākt Buratīno, ko mamma viņam bija uztaisījusi. Pārāk vērīgi koka vīriņš puikā raudzījies, un zēns sabijies.
Pa dienu darbā top lelles teātra izrādēm, bet vakarā Natālija ķeras pie individuālajiem pasūtījumiem. Izrādās, ļaudis iecienījuši dāvanā pasniegt portretlelles, kas attēlo saņēmēja profesiju vai vaļasprieku. Top arī dāvanas draugiem un radiem, piemēram, aizvadītajos Ziemassvētkos Natālija visiem taisījusi eņģelīšus.