E. Matss Stafansons, kurš izteica visu klātesošo pamatizjūtu - kas gan 80 gadu vecajam dzejniekam, kurš pārvietojas invalīdu ratiņos, būtu vieglāk, kā atteikt vizīti un atsūtīt laipnus pateicības vārdus par nule latviešu valodā iznākušo savu dzejas krājumu... Kopš negaidītās riskantās ciemošanās dzejnieces Vizmas Belševicas un tulkotāja Zigurda Elsberga dzīvoklī 70. gados Padomju Latvijā Tomasu Transtremeru ar Rīgu un tās intelektuāļiem saista draudzība. Baltijas motīvs - «ūdenim bija dzelzs piegarša» - dzejniekam ir personīgi izsāpēts.
Sestdien, 29. oktobrī, Melngalvju namā notika apgādā Mansards izdotā Tomasa Transtremera krājuma Dzeja atklāšana. Izdevumā Guntara Godiņa un Jura Kronberga atdzejojumā apkopota visa Transtremera dzeja (1954-2004). Zāle bija līdz pēdējai rindai pilna - radošā inteliģence, studenti. Jaunākais intelektuālis saldi gulēja ratiņos, cienījamākajiem bija tik sirmas galvas kā dzejniekam Jurim Kronbergam, kurš Tomasu Transtremeru raksturoja kā «vienkāršu un parastu cilvēku, kurš raksta fantastisku dzeju» un «kurš nekad nav tēlojis lielu dzejnieku». Strādājot pie cikla Baltijas jūras (1974), T. Transtremers zvanījis tulkotājam Andrejam Irbem, lai noskaidrotu, vai vārdā «Liepāja» virs «a» nepieciešama garumzīme.
Divu stundu garais pārdomāti organizētais pasākums Melngalvju namā noritēja bez liekas patētikas. Krājuma atvēršana bija gan intelektuāli blīva, gan cilvēciski silta. Īpašs žests bija pianista Vestarda Šimkus dāvana dzejniekam - virtuozā klavierspēle. Zviedru literatūrkritiķis Niklass Šeilers uzsvēra, ka mūzika ir viens no galvenajiem ceļiem, pa kuru tuvoties Transtremera dzejai. Zviedru komponisti dzejniekam, kuram ļoti patīk spēlēt klavieres, pat komponējot īpašus skaņdarbus kreisajai - kustīgajai - rokai.
Transtremers ir pasaulē visvairāk tulkotais pēckara dzejnieks. Dzejoļi tulkoti vismaz 46 valodās. 2011. gada Nobela prēmija literatūrā Tomasam Transtremeram piešķirta «par to, ka viņš sabiezinātos, gaismas cauraustos dzejas tēlos jaunā veidā padara īstenību mums pieejamu». Zviedru literatūrzinātnieka Niklasa Šeilera redzējumā viņam piemīt līdz «milimetram precīzs acīgums, kas mūs pietuvina iracionālajam garīgumam». Ar fantastiski blīvajām dzejas gleznām viņš no ikdienišķām detaļām «brīvi veido tiltus starp dabu, vēsturi un mirušajiem». Savā laikā dzejniekam esot pārmests pārāk liels poētisms. N. Šeilers tam oponē. Viņaprāt, līdzās Transtremera dzejas ēteriskumam nedrīkst ignorēt arī sociālos aspektus, kas ļāvuši «ietriekt poētisko dūri tieši diktatoriskās sistēmas saules pinumā». «Šajā sekulārajā laikmetā Transtremera dzeja piedāvā svarīgu estētisku alternatīvu materiālismam,» uzskata N. Šeilers.