Pagājušajā ceturtdienā bijām šokā. Piektdien skaitījām līdzi - pa vienam, līdz 54. Sestdien, mēģinot atgūties no notikušā, sirds uz brīdi pamira līdz ar trešo nogruvumu. Svētdien atvadījāmies no cerības, ka zem drupām varētu būt vēl kāds izdzīvojušais. Pirmdien klausījāmies atrunas un vērojām, kā atbildības futbolbumba tiek sperta no viena pie otra. Otrdien noskatījāmies, kā atrod pirmo grēkāzi, - pirmā disciplinārlieta saistībā ar traģēdiju. Pret profesionāli, kurš, daudzuprāt, bija rīkojies tikai cilvēcīgi, jo atbrīvoja no neziņas. Trešdien guldījām zemē varoņus. Tajā pašā dienā sagaidījām arī demisiju - no premjera.
Nedēļa pagājusi. Pēc traģiskajiem notikumiem un sērām tagad labu laiku nāksies vērot politiskās spēles, kur iepriekš tik sarkanās līnijas strauji izbalo. Traģēdija neapšaubāmi atstās arī citas pēdas - treknajos un krīzes laikos dažādu iemeslu dēļ pavirši celtās būves pārbaudīs. Jaunais Būvniecības likums tomēr būs stingrāks, nekā sākumā šķita. Jācer - izmaiņas un solījumi nav tikai uz papīra, pārbaudes vairs nenotiks tikai formāli, un dzīvosim kaut mazliet drošākā vidē.
Vienlaikus gan arī daudz neatbildēta - par traģēdijas iemesliem, atalgojumu un nodrošinājumu mūsu dzīvību glābējiem, sabiedrības «acu pievēršanu» pret visiem zināmiem pārkāpumiem, «otkatiem», paviršību un nevēlēšanos būt pirmajam, kas brīdina.
Ziņu plūsmā pamazām iezogas ikdienas dzīve - nelielas problēmas, nejēdzības, arī skaistais un izklaidējošais. Tāpēc tagad tā ir ne tikai politiķu, bet arī mūsu, žurnālistu un sabiedrības, atbildība, lai notikušais nenogrimtu, neaizmirstos, neaizslīdētu. Lai 54 cilvēku dzīvība liktu ne tikai uz mirkli sašust, kliegt par vainīgajiem un pārmest, bet arī turēt pie vārda, prasīt solīto, pat ja izmeklēšana nenoritēs tik ātri, kā cerēts. Atcerēsimies, prasīsim!