Īsi pirms Lieldienām valsts sekretāru sanāksmē izsludinātais Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa Siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšana transporta sektorā - atbalsts elektromobiļu un to uzlādes infrastruktūras ieviešanai nolikums ir monumentāli dumjākais projekts, ko nācies pēdējā laikā redzēt. Tas nopietni konkurē ar Amerikāņu pīrāga jaunāko filmu. Tomēr dokumenta tapšanas iemesls nav vienkārša paviršība (kura pamanāma arī anotācijas neatbilstībā tekstam, kuru tas paskaidro), bet stereotipi par to, kas ir zaļš un kas ir nezaļš.
Autori piedāvā iztērēt 3,5 miljonus latu, lai subsidētu līdz 13 tūkstošiem latu katram iedzīvotājam, kas iegādāsies elektromobili (pusi no tā cenas) un to uzlādes tīkla izveidi benzīntankos un lielveikalu stāvvietās. Auto maksimālajam ātrumam jābūt vismaz 100 km/h (nez, kur tas Latvijā ir atļauts?), un tam jāspēj nobraukt vismaz 100 km ar vienu uzlādes ciklu (kas automātiski ir pamudinājums braukt vairāk un pēc iespējas tālākus gabalus). Vai tas samazinās gāzu emisijas? Nē. Pirktspējas līkne nosaka, ka tas vienkārši ļaus nobraukt vairāk par to pašu cenu. Jevonsa paradokss ir, ka ekonomija degvielas patēriņā palielina nobraukumu. Vai atceraties laikus, kad viena raksta lejupielādēšanai internetā bija vajadzīga pusstunda? Tagad tam nepieciešamas sekundes desmitdaļas. Vai tagad internetā pavadāt mazāk laika? Nē. Vienkārši ir ietaupīts laiks (kas ir nauda), un tas ļauj patērēt vairāk.
Pati doma, ka automobilis var būt zaļš, ir perversa. Nekavēsim laiku, uzskaitot katru e-mobiļa detaļu, kas izgatavota vai nu no naftas, vai gāzes (plastmasas, šķiedras, vadu izolācija), vai iegūta procesos, kas patērē milzīgu daudzumu enerģijas (alumīnijs, varš, litijs, gumija). Ražošanā nulles emisijas vienkārši nav iespējamas. Vienīgās valstis, kurās emisijas ir samazinātas, ir tās, kurās ražošana ir sabrukusi. Iespējams, ir cilvēki, kuri domā, ka elektrība tiek ražota vēja ģeneratoros, kas uzkarināti trīs priedēs, vai hidroelektrostacijās, kuru dambjus uzbūvējuši bebri no ceriņu zariem. Diemžēl īstenība ir tāda, ka pat atjaunojamo energoresursu ražošanai ir vajadzīgas betona būves, un cementu ražo, ģenerējot emisijas. Tomēr galvenais iemesls, kas ļauj uzskatīt e-mobili par videi nedraudzīgu, ir fakts, ka jebkurš automobilis pirmām kārtām pārvadā pats sevi. Igauņu iegādāto e-mobiļu masa bez pasažieriem ir 1080 kg, Nissan Leaf tā pārsniedz pusotru tonnu. Tas nozīmē, ka 75 kg smaga cilvēka pārvadāšanai tiek pārvadāts 20 reizes smagāks auto. Un vienīgais veids, kā šo proporciju uzlabot, ir uzaudzēt lielāku personisko riepu.
Jūs teiksiet, ka ir vēl viens veids, kā šo proporciju uzlabot. Pārvadāt vienlaikus vairāk cilvēku vienā transporta līdzeklī. Un jums būs pilnīga taisnība. Tieši tāpēc Eiropas Komisijas Baltais papīrs (kurš Jaunsudrabiņa iespaidā Latvijā tiek tulkots kā Baltā grāmata) - ceļvedis virzībā uz resursefektīvu transporta sistēmu - mudina pirmām kārtām veicināt sabiedrisko transportu. Tātad veicināt elektriskos tramvajus Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. Nākamā Eiropas prioritāšu sarakstā ir pārvietošanās ar velosipēdu vai kājām, kas Latvijas gadījumā nozīmētu, ka atbalsts drīzāk piešķirams, lai katram nopirktu riteni vai vismaz kedas. Es te mēģinu būt nopietns. Dzīvošana kompaktā pilsētvidē, kuras struktūra ļauj efektīvi izmantot sabiedrisko transportu, sasniegt mērķus kājām vai ar velosipēdu, ir pareizais veids, kā ierobežot emisijas uz katru iedzīvotāju. Savukārt doma, ka jāveicina individuāli motorizēta nokļūšana lielveikalos ārpus pilsētas, ir vienkārši slima.
Skaidrs, ka, atbalstot tramvaja vagonu, publicitāte būs nekāda. Frīdmens saka, ja tas nav garlaicīgs, tad tas nav zaļš. Zemes stunda tam ir labs piemērs. Tu skaities ļoti labs, ja noteiktā mirklī esi izslēdzis lampiņu, kuras visiem vienlaicīgi atkal ieslēdzot tiek radīti nopietni avārijas draudi elektrotīklos. Tomēr īstenībā zaļāks tu būtu, ja izvāktu no saldētavas upenes un cūku pupas, kuras tur stāv sasaldētas no pagājušās vasaras, vai baravikas, kuras tur ir jau no aizpērnās. Vai vienkārši laikus atvilktos uz Oņeginu, nevis kavētu izrādes sākumu septiņas minūtes, kuru laikā tiek dedzinātas lampas zālē. Iestādīt bērnudārzā ābeli ir pareizāk, nekā uzlikt uz tā jumta seksīgās saules baterijas.
Apstākļos, kad ārvalstu kreditoriem esam parādā kaudzi zaļo, ir pilnīgs neprāts importēt auto par 26 tūkstošiem latu gabalā, samaksājot visu summu uzreiz un cerot to atkal ietaupīt turpmākajos astoņos gados. Ja gribam ietaupīt importa degvielu un veicināt eksporta pakalpojumus (tūrismu), un radīt kaut drusku publicitātes, manuprāt, 3,5 miljonus latu vajag izlietot šādi.
1. Izgatavot elektrotraktorus pilsētu parku zāles pļaušanai. Šobrīd tie patērē vairāk benzīna uz 100 km nekā Hummer auto un pamodina ratos aizmigušos zīdaiņus. Dambja un Saukāna vadībā studenti ar šādu darbiņu tiktu galā un drīkstētu tajā mauriņā atlaisties.
2. Nomainīt ugunsdzēsēju ZIL-131 automobiļus, kuru maksimālais ātrums ir 70 km/h un kuri uz 100 km patērē 70 litru degvielas. Bet tie šobrīd ir vienīgie paaugstinātas pārgājības auto, ar kuriem iespējams nokļūt kūlas un mežu ugunsgrēku vietās.
3. Nodrošināt, ka pasažierus no trapa Rīgas lidostā ved ar elektrobusiem.
Visbeidzot, uz katra no lidostas elektrobusiem būtu uzlīmējams videi nedraudzīgas plastikāta plēves uzraksts «You are in Latvia. Probably the greenest country in the world».