Londonā politisko patvērumu saņēmušā baltkrievu opozicionāra, prezidenta amata kandidāta 2010. gada vēlēšanās Andreja Saņņikova apgalvojumam, ka Eiropas Savienība zaudē Baltkrievijā cīņu par savām vērtībām, var piekrist, taču tikai daļēji. Lukašenko režīma bardzību Saņņikovs iepazinis arī cietumā un viņa vēlēšanās mainīt situāciju dzimtenē ir saprotama, taču tas nav izdarāms no ārpuses ar citu valstu rokām. Rietumvalstīm kopumā līdz šim nav izdevies izstrādāt metodi, kas varētu simtprocentīgi pārliecināt par eiropeisko vērtību plusiem. Turklāt nav arī skaidrs, kā šādas zināšanas varētu nonākt līdz ikkatram baltkrievam. Ļoti iespējams, pārmaiņām nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai lielākajai daļai šīs valsts iedzīvotāju būtu iespējas iegūt patiesu informāciju un tie attīstītu spējas tajā orientēties. Ņemot vērā, ka šādu draudu parādīšanās iespējamību nākotnē apzinās arī režīms, tas rūpējas par atbilstošu informatīvo noklājumu - pirmais darbs paveikts jau sen - neatkarīgu informatīvo avotu Baltkrievijā faktiski nav. Tāpat kā nav arī brīvu vēlēšanu. Turklāt likstas pašā ES, prasmīgi tās izmantojot, uz politisko norišu ne sevišķi izsmalcinātu vērotāju atstāj atbilstošu iespaidu - redz`, arī pie viņiem nemaz nav tik labi. Arī no atrašanās kopīgā savienībā ar Maskavu nenākas gaidīt pamudinājumus uz demokrātiskām reformām, kas finālā varētu ievērojami uzlabot attiecības ar ES.
Var piekrist Saņņikovam, ka attiecībās ar Lukašenko režīmu pietrūcis konsekvences. Tikai viens piemērs - 2010. gada decembrī pēc masveida demonstrācijām ES ieviesa sankcijas pret Baltkrieviju, taču jau 2012. gada sākumā tās atcēla, neraugoties uz to, ka situācija ar cilvēktiesībām valstī bija pat pasliktinājusies. Virsroku bija guvuši praktiskas dabas apsvērumi, ekonomiskās intereses. Varam atcerēties tā laika diskusiju Latvijā un daudzu uzņēmēju satrauktās balsis par kopīgā biznesa apstāšanos ar Minsku.
ES vadībā nav ilūziju, kas sagaidāms attiecībās ar Baltkrieviju tuvākajā laikā. Šī valsts nav izpelnījusies papildu ievērību no savienības vadības, prognozējot ES Austrumu politikas virzību. Ne velti Eiropas Komisijas vadītājs Žozē Manuels Barrozu paudis cerības, ka novembra samitā Viļņā tiks parakstīta vienošanās par asociāciju ar Ukrainu un sākotnējās vienošanās ar Moldovu, Gruziju un Armēniju. Arī šajās valstīs netrūkst problēmu, kuru risināšana vēl prasīs daudz piepūles, taču tās tikušas krietni tālāk par Baltkrieviju.
Baltkrievijā atšķirībā no pārējām četrām bijušajām padomju republikām nav izveidojies pietiekami liels politiski aktīvs sabiedrības slānis, kas turklāt arī apzinātos savu nacionālo identitāti un spētu izvēlēties tās stiprināšanai nepieciešamo politisko modeli. Opozicionāri noskaņoto cilvēku ir maz tāpat kā Krievijā, un tas parāda ne tikai bailes no režīma, bet arī lielo atbalstu pastāvošajai kārtībai. Šādā situācijā ES var visai limitēti ietekmēt notikumus, tādēļ tuvākajā laikā nesagaidīt pozitīvus rezultātus Austrumu politikā attiecībā uz Baltkrieviju.