Edvīns Raups
Liāna Langa
Māra Zālīte
Jānis Rokpelnis
Guntars Godiņš
Agnese Krivade
Inga Gaile
Uldis Bērziņš
Edvīns Raups
Liāna Langa
Māra Zālīte
Jānis Rokpelnis
Guntars Godiņš
Agnese Krivade
Inga Gaile
Uldis Bērziņš
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Ja paraugāmies uz pašreizējo situāciju literatūrā, drusku baisa
bilde - ja arī ir saglabājies rets profesionālis, tad pārsvarā
pensijas vecuma. Profesionāļu būtībā nav starp trīsdesmitgadīgajiem
un jaunākiem, tas ir, starp tiem ļaužiem, kuriem jebkurā normālā
literatūrā vajadzētu veidot radošo kodolu, dumpoties un rīkot
apvērsumus, vārdsakot, sparīgi urdīt un dzīt uz priekšu literāro
procesu.
Mani vispār tracina verdziska morāle, un kultūras jomā prevalē
tieši tāda. Ļoti gribētu, lai kultūras radītāji apvienotos vienotā
arodbiedrībā, ko vadītu Žanna d'Arka... Ir, kurp tiekties.
Man ir cerība, ka kādu dienu zinātnieki pierādīs, ka dvēsele ir
nemirstīga un informācija par mūsu darbiem un domām saglabājas
mūžīgi. Varbūt tad pieaugs individuālās atbildības izjūta. Tikai tā
spēs mainīt vēstures rata fatālo gaitu. Kādu dienu izpildītājs
sapratīs, ka vairs nevēlas tāds būt. Jo tieši izpildītāju masas
radījušas asiņainus līderus, diktatūras, koncentrācijas nometnes
utt.
Pamatā ir problēma ar nācijas pašnovērtējumu. Tas ir nepamatoti
zems. Nespējam atteikties no svešu varu uzspiestiem viedokļiem. Tie
uzspiesti, lai iznīcinātu. Esam to varā kā hipnotizēti. Septiņsimt
gadu verdzības mīts! Iestrādāts kolektīvajā apziņā pilnīgi
iracionāli. Klišeja. Stereotips. Psiholoģisks fantoms!
Degradācija ir visur. Padomju laika mantojums - zagšana.
Hernhūtieši tomēr atradināja cilvēkus zagt muižās un baznīcās. Tev
nebūs zagt arī no zagļa. Padomiskais ieraugs, ko mēs neviens
negribam sevī atzīt. Tāpat kā mūsu vājības. Pie cita tās
neatzīstam, bet pie sevis gan, jo mēs zinām to motivāciju un sevi
attaisnojam. Citu cilvēku motivācija mūs neinteresē, mēs ar baudu
nosodām.
Kāpēc igauņi gandrīz visās jomās ir priekšā? Viņi taču,
latviešprāt, ir lēnie, bet diženais latvietis ir fiksais! Ļoti
svarīgi, ka igaunim nav zagļa sindroma. Nav tā, ko Tacits
piedēvējis mazajai, naidīgajai un zaglīgajai latviešu tautiņai. Ja
paskatās uz mūsu vēsturi pirms kādiem divdesmit gadiem un tagad,
visur ir notikusi viena vienīga zādzība un piesavināšanās.
Mēs joprojām daudz vairāk rakstām par izjūtām nekā par idejām,
un vienā brīdī noriebjas to lasīt, lai arī rakstām skaisti. Bet
mani tagad interesē lasīt kaut ko tādu, par ko var domāt, kas nav
viss izjūtu notašķīts.
Protams, atkal izklausās šausminoši nemoderni, bet, manuprāt,
māksliniekam ir jāzina, kas ir labs un kas - slikts. Vai drīzāk -
jāmeklē tas visu laiku. Un jāšaubās, un jāapstrīd sevi, un tas var
mainīties viena darba ietvaros, bet tam tur jābūt.
Manuprāt.
Mēs ar savām «rētām» esam vēl tīri paciešami. Lai tak niez,
knieš! Kas mums tās niezīgās rētas - ka pakļāvāmies stiprajiem,
viens! ka neaizstāvējām vajātos, slepkavotos - divi! Ziņas pienesām
cits par citu, trīs! Kas vēl? Kāds burzmā lavījās, zaga un laupīja,
tas arī tiesa... Kāds? Sargies, ka tu nākamā vēstures pavērsienā
nekļūsti pats «tāds» - ja tu nosargāsies, jau būs labāk.
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!