Finanšu ministrs, uzrunājot Saeimas Budžeta un finanšu komisiju, lūdza deputātus nesolīt vēlētājiem «tās lietas, kas nav izdarāmas». No Vilka puses loģisks aicinājums, kas droši vien tikpat neizbēgami netiks uzklausīts. Vēlēšanu gads taču! Savukārt solīšana tikpat tradicionāli izraisīs vai nu neticību potenciāli aplaimotajos, vai nepatiku par populismu ar partijām nesaistītos ekonomistos un finansistos. Jautājums: kāpēc politiķi tā dara? Atbilde it kā pašsaprotama: lai apmuļķotu cilvēkus un atkal iesēstos deputātu krēslos.
Noteikti ir personāži, kuru motivācija ir tieši tāda, tomēr kopumā šis paradums atsauc atmiņā tēzi, ko sauc par t. s. Henlona asmeni: nemeklē ļaunprātību tajā, ko var izskaidrot ar muļķību. Skan it kā autors deputātus uzskatītu vai nu par neliešiem, vai dumiķiem, tādēļ «muļķības» vietā liksim «izdomas trūkumu».
Pieņemsim, ka mums ir politiķis X, kurš ne tikai grib iepatikties auditorijai, bet patiešām grib izdarīt tās labā ko noderīgu. Nevajag uzreiz bļaut - tā tiešām gadās. Problēma ir tā, ka mūsu politiķi par labāko un faktiski vienīgo palīdzības veidu uzskata budžetu, vai nu palielinot finansējumu, vai sagādājot kādus fiskālus atvieglojumus. Var arī tā, tomēr tas nav nedz vienīgais, nedz labākais variants.
Piemēram, ir nozares un profesionālas grupas, kuras dažādu iemeslu dēļ (pieradušas pie grūtībām vai ir relatīvi pašpietiekamas) nemaz ļoti neinteresējas par kādiem labumiem naudas izteiksmē no dzimtās valsts puses. Tām svarīgāk būtu saprast, kā politiķi un ar viņu starpniecību politiskā vara vispār redz konkrētās nozares vietu un nākotni šajā valstī. Tām varbūt nozīmīgāk ir saņemt solījumu, ka nozare netiks «raustīta» ar regulējuma biežām izmaiņām. Diemžēl vidusmēra kandidātam vieglāk ir piesolīt «procentu no IKP» nekā iedziļināties nozares problēmās un tērēt savu laiku diskusijām ar nozares profesionāļiem.
Cits patiešām noderīgu apsolījumu loks, kas nav saistīts ar valsts budžeta pīrāga dalīšanu, būtu izbeigt praksi, ko, šķiet, aizsāka Romas imperators Gajs Kaligula. Proti, varai ir izdevīgi, kad iedzīvotāji nezina izvirzītās prasības, jo, kā zināms, nezināšana neatbrīvo no atbildības. Attiecīgi Kaligula pavēlēja likumus par nodokļiem izsludināt mutiski, kas neizbēgami radīja pārpratumus. Kad romieši pieģērēja prasības tomēr fiksēt rakstiskā un publiskā veidā, tās tika uzrakstītas tik sīkiem burtiņiem un novietotas tik neērtā vietā, ka... rezultāts skaidrs. Citiem vārdiem, nemaz nav glīti, ja vara pilsoņus gluži vai speciāli noliek potenciālu likumpārkāpēju (šī jēdziena plašā nozīmē) statusā, jo tās prasības ir vairumam grūti saprotamas, vispār nezināmas vai viegli interpretējamas. Nezinu, vai mūsu politiskā Olimpa dievi... nē, nebūs pareizi... mūsu politiskās sirēnas un satīri šo problēmu saprot, tomēr tās risināšana nav mazāk svarīgāka par solījumiem kaut vienu nelielu kūku sagriezt vēl sīkākos gabaliņos.