Par vidējo Eiropas cenu
Līgumu, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un Ķīnas līdera Sji Dziņpiņam klātesot, 21. maijā parakstīja Krievijas gāzes kompānijas Gazprom un Ķīnas enerģētikas uzņēmuma China National Petroleum Corporation (CNPC) vadītāji. Atbilstoši vienošanās nosacījumiem Krievija, sākot ar 2018. gadu, trīsdesmit gadu laikā piegādās Ķīnai 38 miljardus kubikmetru gāzes gadā par kopumā 400 miljardiem ASV dolāru (~292,65 miljardi eiro). (Pagaidām nodomu līmenī arī tiek runāts par eksporta apjomu palielināšanu līdz 60 miljardiem kubikmetru gadā «vidējā termiņā» un līdz vairāk par simts miljardiem kubikmetru gadā jeb tagadējam Krievijas gāzes eksporta uz Eiropu apjomam - ilgtermiņā, par šīm piegādēm slēdzot atsevišķus līgumus.) Gāzes cenas noteikšanai līguma ietvaros tiks izmantota tāda pati formula, kā nosakot Krievijas gāzes cenas Eiropas valstīm, un neoficiāli aprēķini liecina, ka 1000 kubikmetru cena būs vidēji 350 ASV dolāru (~256 eiro), īpaši neatšķiroties no vidējās cenas Eiropas valstīm (šobrīd ap 370 dolāriem ( ~271 eiro) par 1000 kubikmetriem).
Vienošanās ir lielākais enerģētikas kontrakts ne tikai Krievijas, bet arī visas pasaules vēsturē un nozīmē, ka Maskava kļūs par nozīmīgu spēlētāju strauji augošajā Āzijas un īpaši Ķīnas energoresursu tirgū.
Krievijas gāzes eksportēšanai paredzēts uzbūvēt gāzes vadu Sibīrijas spēks, kas caur Habarovsku un Vladivostoku savienos Čandinas gāzes atradnes Jakutijā (apgūstamie krājumi - 1,3 triljoni kubikmetru) un Koviktinas atradnes Irkutskas apgabalā (1,5 triljoni kubikmetru) ar Ķīnu. Gāzes vada caurlaides spēja plānota 61 miljards kubikmetru gadā, bet Sibīrijas spēka būvniecība un atradņu iedarbināšana prasīs trīsarpus gadu. Projekta īstenošana izmaksās vismaz 77 miljardus dolāru (~56,34 miljardi eiro), no kuriem 55 miljardus (~40,24 miljardi eiro) ieguldīs Krievija, bet 22 miljardus (~16,1 miljards eiro) - Ķīna. Līgums gan paredz arī avansa maksājumu 25 miljardu dolāru (~18,29 miljardi eiro) apmērā, tā ka Krievijas ieguldījums būs 30 miljardi dolāru (~21,95 miljardi eiro) - summa, kas pēc eksporta uzsākšanas tiks atpelnīta nepilnu trīs gadu laikā. Kas attiecas uz eksporta apjomu tālāku palielināšanu, tad šie projekti pagaidām nav ieguvuši konkrētas aprises.
Jāpiebilst, ka Krievijā lielo projektu sākotnēji aprēķinātās izmaksas reti sakrīt ar reālajiem tēriņiem. Tādēļ daudzi eksperti uzskata, ka patiesais Krievijas ieguldījums būs lielāks - līdz pat 46 miljardiem dolāru (~33,66 miljardi eiro). Izmaksu pieauguma dēļ arī tiek pieļauta iespēja, ka gigantam Gazprom var pietrūkt līdzekļu projekta īstenošanai un uzņēmums tāpēc varētu izšķirties par gāzes cenu paaugstināšanu Krievijas patērētājiem.
Ukrainas nemieru ietekme
Vairāki eksperti Krievijas - Ķīnas gāzes kontraktu saista ar politisko krīzi Ukrainā un uzskata, ka Krievijas straujā pagriešanās Austrumu virzienā notikusi piespiedu kārtā, izjūtot bažas par rietumvalstu sankcijām. Šī viedokļa aizstāvji arī norāda, ka panāktās vienošanās vēl jāīsteno dzīvē, ko var traucēt, piemēram, rietumvalstu lēmums aizliegt atsevišķu enerģētikas tehnoloģiju pārdošanu Krievijai, kas aizkavēs infrastruktūras izveidi. Turklāt, mainoties situācijai globālajā enerģētikas tirgū, Ķīna vai Krievija var secināt, ka vienošanās tai nav izdevīga un pārdomāt.
Citi mazāk politizēti analītiķi šo vienošanos uzskata par abpusēji izdevīgu kompromisu, norādot, ka cena ir gan rentabla Krievijai, gan izdevīga Ķīnai. Tiek uzsvērts, ka tikpat lielā mērā, kā Krievijai nepieciešams diversificēt energoresursu eksportu, Ķīnai nepieciešamas garantētas liela mēroga gāzes piegādes. Jau šobrīd Ķīna patērē vairāk gāzes nekā iegūst, un arī esošo gāzes eksportētāju (galvenokārt Turkmenistānas, Indonēzijas un Austrālijas) iespējas ir ierobežotas, tādēļ iztrūkumu Pekina sedz, importējot sašķidrināto gāzi no faktiski vienīgā pieejamā avota - Kataras - par cenu - 680 ASV dolāru ( ~ 497,51 eiro) par 1000 kubikmetriem. Prognozes liecina, ka 2020. gadā gāzes patēriņš Ķīnā sasniegs 300-350 miljardus kubikmetru gadā, no kuriem valsts pati spēs iegūt tikai 115 miljardus kubikmetru, bet 2030. gadā Ķīnai jau būs nepieciešami vairāk nekā 600 miljardi kubikmetru gāzes. Likumsakarīgi, ka starp divām alternatīvām - Krieviju un Kataru - Pekina priekšroku deva pirmajai.
Gāzes kontrakta nozīmi atzīst arī vadošie pasaules plašsaziņas līdzekļi. Financial Times to nosauca uzskatāmu ekonomiskās alianses Maskava - Pekina veidošanās paraugu, vienlaikus gan norādot, ka šajā aliansē Krievijai vienmēr būs atvēlēta tikai jaunākā partnera loma un ka līgums tikai uzsver Maskavas aizvien pieaugošo ekonomisko vājumu. Savukārt The Wall Street Journal dokumentu nodēvēja par Jauno neuzbrukšanas paktu, piebilstot - Rietumos valdošā pārliecība par Krievijas un Ķīnas savstarpējo nesamierināmo konkurenci izrādījusies maldīga. Tāpat daudzi izdevumi uzskata, ka līgums ir «nāvējošs trieciens» Rietumu centieniem ar sankciju palīdzību sodīt V. Putinu par Krimas okupēšanu un konflikta Ukrainā eskalēšanu.
Iepriekš plānota sadarbība
Par nepieciešamību attīstīt vērienīgu ekonomisko sadarbību ar Ķīnu un citām Āzijas reģiona valstīm Krievijā visaugstākajā līmenī tiek spriests, sākot ar 2004. gadu, kad arī atjaunojās sarunas ar Ķīnu par gāzes piegādēm, savukārt par to, ka gāzes piegāžu līgums ar Ķīnu tiks parakstīts 2014. gadā - vismaz pēdējos divus gadus. Šī iemesla dēļ gāzes un arī citu kontraktu parakstīšana nekļuva par pārsteigumu ekonomikas ekspertiem, lai gan var pieļaut, ka gadījumā, ja nebūtu Ukrainas krīzes un tās izraisīto Rietumu sankciju pret Krieviju, Maskava spētu izkaulēt nedaudz augstāku gāzes cenu.
Ir vērts ņemt vērā, ka 2009. gadā Krievijas valdības apstiprinātajā valsts enerģētikas politikas stratēģijā laika posmam līdz 2030. gadam, piemēram, uzsvērta nepieciešamība diversificēt energoresursu eksportu, samazinot Eiropas un palielinot Āzijas un Klusā okeāna valstu (Ķīnas, Japānas, Dienvidkorejas un citu) daļas tajā. Atbilstoši šai stratēģijai 2030. gadā reģiona valstīs jānonāk 22-25% no Krievijas naftas un naftas produktu eksporta, kā arī 19-20% no gāzes eksporta. Arī 2012. gada maijā pieņemtajā Krievijas ārpolitikas stratēģijā sadarbības attīstīšana ar Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstīm tika pacelta līdz trešajai vietai Maskavas ārpolitikas prioritāšu sarakstā, uzreiz aiz sadarbības ar NVS un Eiropu. Tāpat Krievija par iekšpolitisko prioritāti pasludinājusi Sibīrijas un Tālo Austrumu ekonomisko attīstību, piesaistot arī Ķīnu.