Šīs sugas dzimtene ir Kaspijas un Melnā jūra, 1992. gadā tā tika konstatēta Polijā, stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe. Kopš tā laika grundulis nepārtraukti apguvis jaunas teritorijas uz ziemeļiem, pirmo reizi pie mums konstatēts 2004. gadā un spējis savairoties lielā ātrumā.
Straujais skaita pieaugums varētu izraisīt virkni problēmu - grunduļi atņem barību vietējām sugām, piemēram, Baltijas plekstēm, kas arī pārtiek no gliemenēm. «Lietuviešu pētnieki jau 2010. gadā ziņoja, ka vietās, kur uzturas jūras grunduļi, ir noēstas visas uz akmeņiem dzīvojošās gliemenes, domā, ka tur varētu būt vainīga šī svešā suga,» stāsta S. Strāķe. Arī Latvijā secināts, ka noteiktās teritorijās gliemeņu kolonijas ir pazudušas. Tās gan ēd arī jūras putni, un, visticamāk, kopā ar grunduļiem un plekstēm tie spēj apēst gliemenes ātrāk, nekā tās spēj ataugt. Un, jo lielāki aug grunduļi, jo vairāk tie patērē gliemenes, - līdz triju gadu vecumam tie dod priekšroku tārpiem. Vēl šī suga var «ietekmēt citu zivju sugu nārsta sekmes, apēdot to ikrus», kā arī vienkārši dzīt citas zivis prom no barības vietām, norāda zinātniskā institūta BIOR pētnieks Atis Minde. Pašu grunduli ēd mencas, akmeņplekstes, arī roņi un jūras putni, bet dabīgie ienaidnieki nespēj samazināt to skaitu.
Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs, ihtiologs Ēvalds Urtāns uzskata, ka šīm zivīm, kuru garums ir līdz 25 centimetriem un svars ap 200 gramiem, ir saimnieciska nozīme. Jūras grunduļus var izmantot konservos un kūpināt. Tie jau tagad iekļūst reņģu stāvvados un lucīšu murdos. Saskaņā ar Zemkopības ministrijas datiem 2012. gadā apaļā jūras grunduļa nozveja tikai piekrastē bija 2,19 tonnu. Pēc garšas šīs zivis atgādina mencu, uzskata E. Urtāns. Lietuvā tos jau pārstrādā, un pamazām jūras grunduļi ienāk arī Latvijas tirgū, piemēram, pārdošanā Rīgas Centrāltirgū. «Sasniedzot noteiktu skaitu un pie noteiktas cenu politikas tos zvejos aktīvāk, taču pilnībā izķert nevarēs,» prognozē ihtiologs. Būs arī nepieciešams laiks, lai cilvēki pieņemtu šo zivju sugu kā pārtikā izmantojamu. Taču jārēķinās, ka nākotnē ēdienkartē būs šī zivju suga.
«Zvejojot var ierobežot apaļo jūras grunduļu skaitu, taču piekrastē, kur tie uzturas, grūti veikt specializētu zveju, mērķētu uz vienu sugu. Palielinot tās intensitāti, ciestu citas zivju sugas. Tāpēc jācer, ka māte daba noregulēs grunduļu skaitu,» piebilst A. Minde un prognozē, ka grunduļu skaits, samazinoties barības bāzei, pakāpeniski stabilizēsies. Precīzākai situācijas novērtēšanai būtu nepieciešami papildu pētījumi, uzskata speciālisti. Tam piekrīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāve Kristīne Barševska. Jūras monitoringa programmā, ko plānots pabeigt līdz šā gada beigām, šī svešo sugu problēma esot iezīmēta, un ir iecerēts apzināt reālo stāvokli dabā, taču, kad un vai tas tiks darīts, būšot atkarīgs arī no piešķirtā finansējuma. Tad, iespējams, tiks meklēti arī pasākumi jūras grunduļu un citu ienācēju sugu problēmas risināšanai.