Uz Latvijas sniegumu var raudzīties dažādi. Latvijas sniegums tieši maksātnespējas jomā jau vairāku gadu garumā ir labāks nekā kaimiņiem Lietuvai un Igaunijai. Te galvenais rādītājs, kas nosaka reitingu, ir procentuāls apjoms, kādā attiecībā pret saistībām ir veikta piedziņa. Redzams, ka apmērām vienādā apjomā piedziņa tiek veikta Latvijā un Lietuvā, bet Igaunijā ir sliktāks rādītājs. Latvijas sniegums ir itin labs. Tomēr tas ir viļņveidīgs. Līdz 2011. gadam tas bija ap 30%. Pēc jaunā maksātnespējas regulējuma pieņemšanas likumdošanā tūlīt nākamajā gadā rādītājs krietni uzlabojās, tas bija pāri par 50%. Bet pēdējos gadus tas atkal samazinās un ir zem 50%. Tomēr ir jāsaprot, ka Doing Business pētījums parāda tikai noteiktu uzņēmumu kategoriju, kas ir Latvijas mērogā vidēji uzņēmumi, kurā darbinieku skaits ir vairāk nekā 200 un kuriem ir vismaz viens nodrošinātais kreditors un ap 50 nenodrošināto kreditoru. Līdz ar to šis Doing Business rādītājs pilnu priekšstatu par uzņēmējdarbību Latvijā nesniedz. Kamēr maksātnespējas process Latvijā vairāk skar citu uzņēmumu kategoriju, kas ir mazāki nekā tie, kuriem ir 200 darbinieku. Tāpēc uz maksātnespējas procesu noteikti jāskatās plašāk un dziļāk, nekā izmantojot šo rādītāju.
Jūs pats esat veicis pētījumu par maksātnespējas procesu Latvijā. Kāds ir jūsu galvenais secinājums?
Man šķita svarīgi noskaidrot potenciālo maksātnespējīgo uzņēmumu loku Latvijā. Jau pat vairākus gadu desmitus Latvijas uzņēmumus raksturo zema kapitalizācija. Ļoti liels ir uzņēmumu īpatsvars ar negatīvu pašu kapitālu, respektīvi, tādu, kuri strādā ar zaudējumiem. 2012. gadā, pēc manām aplēsēm, tie bija aptuveni 20 000 uzņēmumu dažādos sektoros. Latvijā ir daudz uzņēmēju, kuri dažādu iemeslu dēļ savas investīcijas uzņēmumā veic nevis kā kapitālu, bet kā īpašnieka aizdevumu. Jebkurā gadījumā šie uzņēmumi ir riska grupa, tie ir finansiāli nestabili uzņēmumi, jo negatīvs pašu kapitāls ir pietiekami nopietns signāls par potenciālu maksātnespēju. Tas ir viens aspekts, kas raksturo to, ka maksātnespējas regulējums un institucionālais ietvars Latvijā ir problēma. Jo tas, ka ir tik daudz potenciāli maksātnespējīgu uzņēmumu, finansiāli nestabilu uzņēmumu, tas nozīmē, ka ir nepieciešami instrumenti, lai mazinātu spriedzi uzņēmējdarbības vidē, tostarp panāktu arī to, ka dzīvotspējīgi uzņēmumi atjaunotu savu darbību, bet tie, kas nav dzīvotspējīgi, nokārtotu savas saistības ar kreditoriem maksātnespējas procesa ietvaros maksimāli lielā apjomā un ātrā laikā.
Kā maksātnespējas procesā ir sabalansētas banku un citu uzņēmumu tiesības?
Protams, ka maksātnespējas procesam ir jābūt tādam, lai visām kreditoru grupām būtu vienlīdz lielas tiesības šo procesu ietekmēt. Vislielākās problēmas ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē ir ar nodrošinātā un nenodrošinātā kreditora interešu ievērošanu. Respektīvi, ar banku interešu un grūtībās nonākošā uzņēmuma partneruzņēmumu vai piegādātāju interešu salāgošanu. Jo ir skaidrs, ka jebkura uzņēmuma maksātnespēja ietekmē citu uzņēmumu maksātspēju. Ir jādomā recepte, kā intereses sabalansēt. Un Latvijā tā ir bijusi problēma gan pie iepriekšējā regulējuma, kad nodrošinātajam kreditoram, respektīvi, bankām, bija nepietiekamas iespējas ietekmēt maksātnespējas procesu un līdz ar to bija liels motīvs nepieļaut, lai uzņēmumi izmanto maksātnespējas procesu kā risinājumu. Respektīvi, lielāks bija banku interešu apdraudējums, kamēr patlaban bankām ir lielākas iespējas ietekmēt procesu nekā nenodrošinātiem kreditoriem. Kas izpaužas tādā veidā, ka tiesiskās aizsardzības procesa īstenošanā vai maksātnespējas procesa īstenošanā bankas var panākt to, ka tas nodrošinājums, kas uzņēmumam būtu nepieciešams saimnieciskās darbības īstenošanai, tiek realizēts, lai apmierinātu banku prasības, un līdz ar to jautājums par uzņēmuma tālākas saimnieciskās darbības turpināšanu arī ir izšķirts. Tā ir tā problēma, uz kuru arī maksātnespējas administratori vērsa uzmanību, kad iepriekšminētā pētījuma ietvaros intervēju šo interešu grupu. Pašreiz, kā redzams, attiecības starp maksātnespējas procesā iesaistītajām pusēm ir tādas, ka tās reizēm līdzinās pat karadarbībai.
Vai cīņa par tieslietu ministra amatu raksturoja cīņu starp dažādām pusēm maksātnespējas procesā?
Jā, savā ziņā tas ir tāds kara lauks. Kara lauka ideoloģijas efekts ir tāds, ka gan viena, gan otra grupa cīņā izmanto samērā cietas metodes. Protams, šī situācija nelabvēlīgi ietekmē - pat diskreditē - maksātnespējas institūtu kā tādu.
Divas grupas - tās ir bankas un maksātnespējas administratori?
Maksātnespējas administratorus šajā ziņā var uzskatīt arī kā nenodrošināto kreditoru jeb uzņēmumu vairāk nekā banku interešu aizstāvjus maksātnespējas procesā.
Tomēr vajadzētu būt vēl trešajai pusei - valsts ekonomisko interešu pusei. Jo mēs tomēr esam ieinteresēti, lai uzņēmumi tiek sanēti un turpina darbu, nevis tiek vienkārši izpārdoti.
Aizstāvību uzņēmumu darba turpināšanai pašlaik vairāk redzu no maksātnespējas administratoru puses - kaut vai caur tiesiskās aizsardzības procesu. Tomēr maksātnespējas administratoru autoritāte dažādu iemeslu dēļ ir zema. Es gribu teikt tā, ka atbildīgām valsts institūcijām, tāpat kā arī dialogiem politiskā procesa ietvaros, nevajadzētu diskreditēt maksātnespējas administratoru institūtu kā tādu. Pašreiz man liekas, ka tas notiek. Es galīgi nepiederu pie tiem, kas uzskata, ka maksātnespējas administratori ir tikai badīgi nelieši, savukārt bankas labas, tāpat kā nepārstāvu arī pretēju viedokli. Diemžēl patlaban ir jāatzīst, ka radītais maksātnespējas administratoru tēls uzņēmumus kavē izvēlēties tiesiskās aizsardzības procesu kā savu problēmu risinājumu. Un tā ir liela problēma Latvijā. Katrā ziņā banku nozīme uzņēmējdarbības kreditēšanā Latvijā nav tik liela, lai ņemtu vērā tikai banku intereses, uzskatot par prioritārām tikai tās. Visu interešu grupu intereses vajag salāgot, protams, ņemot vērā biznesa ekosistēmas stāvokli Latvijā kopumā. Diemžēl Latvijā nav skaidra prioritāte uz vietējā kapitāla uzņēmumu un to nozaru atbalstu, ko Latvijā vajadzētu attīstīt.