Kas gan operā - uzticīgās japānietes un vieglprātīgā amerikāņa mīlas stāstā un tā traģiskajā iznākumā - varētu būt no jūsu paša dzīves?!
Mātes un bērna attiecības un likteņi ir mana tēma, es par to tagad domāju ļoti daudz. Tā ir ļoti svarīga un saviļņojoša tēma. Man bieži saka, ka savas izrādes es veidoju pats par sevi. Piemēram, Hofmaņa stāsti esot par maniem ceļojumiem. Taisnība. Tāpēc, ka manas izrādes ir mana atbilde dzīvei, šodienas realitātei un manai sāpei par to. Man ir prieks, ja mani pārdzīvojumi atrod atbalsi publikā un cilvēki dzīvi izjūt līdzīgi. Manuprāt, ir nožēlojami uztvert režisora profesiju tikai kā inscenētāju: paņēma sižetu, izdomāja koncepciju, uzlika uz skatuves. Es to redzu kā kalpošanu, kā reliģiju, jo cilvēki uz teātri iet kā uz baznīcu. Pilsēta bez teātra ir kā vieta bez dvēseles. Teātris ir pilsētas dvēsele. Var tajā ciniski iespļaut ar savu izrādi, bet var iedvest kaut ko labu, kas cilvēkus spārnotu dzīvot, strādāt, mīlēt.
Tad jau Siguldā Opermūzikas svētku dēļ ir dvēsele.
Dainis Kalns ir malacis. Viņš cīnās vienatnē un nesašļūk, kaut arī atbalsta un izpratnes arī operas sabiedrībā viņam nav. Redziet, pat viesnīcas istabiņu dalu ar vienu no mūsu māksliniekiem. Gaidīju, ka mums būs Latvijas Nacionālās operas koris, tomēr šogad viņiem nav ļauts, un Kalnam nācies nokomplektēt kori pašam. Pat mēģinājumi šoreiz nenotiek Operas teātrī. Bet Dievs mums palīdz, atsaucās ļoti interesanti jauni cilvēki, un mums ir neliels 16 cilvēku koris. Lai gan bija sezonas beigas un biju pārguris, piespiedu sevi saņemties un piekritu. Biju daudz strādājis un arī kļuvu par Sanktpēterburgas konservatorijas Muzikālā teātra režijas katedras vadītāju. Mani pierunāja, ka tas ir ļoti svarīgi, un arī pats redzu, cik lielas, aktuālas problēmas ir operas režijā.
Enerģiju apēd tas, ka līdztekus radošajam darbam vadāt teātri?
Teātri - Sanktpēterburgas operu - vadu jau 24. sezonu, bet pirms desmit gadiem izveidoju vēl vienu teātri Kazahstānas galvaspilsētā Astanā, pilnīgi no nulles. Jau desmit gadu kūrēju šo teātri, veidoju tam gandrīz visas klasiskās izrādes un ļoti pārdzīvoju. Jo iestudēt un palaist izrādi ir viegli, bet noturēt līmeni - ļoti grūti. Un ir tik viegli pateikt: slikti pērk biļetes?
Pērn atklāju jaunu operas un baleta teātri Petrozavodskā Karēlijā. Arī faktiski no nulles, jo teātri slēdza, lai remontētu. Sešus gadus ilgušajā remontā pazaudēja trupu, solistus, kori un orķestri. Pie manis pēc palīdzības vērsās republikas vadība. Tas ir ļoti interesants ziemeļu kultūras reģions, jau braucām viesizrādēs uz Savonlinnas festivālu un dabūjām prēmiju Zelta maska (par baletu). Teātris jau stingri stāv uz kājām. Veidojas ļoti interesanta trupa. Bet par manis izveidotajiem teātriem - es negribu kolekcionēt teātrus. Palīdzēju, un tālāk lai attīstās pats. Es meklēju režisoru, kuram to uzticēt, taču tādu atrast ir problēma.
Mana sieva vienmēr ir šausmās, kad atkal kaut kur braucu un veidoju jaunu teātri. Viņa ir mana teātra galvenā režisore, un, kad dodos uz Astanu vai Petrozavodsku, viņa tur mūsu teātri savās rokās. Tagad viņa tur savās rokās arī mūsu mazdēlu. Bet es nevaru izskaidrot, ka man ir jāpalīdz, ja redzu, ka kāds teātris mokās un nekā nevar piedzimt. Tikko Astanā iestudēju pirmo Kazahstānas nacionālo mūziklu Astana, tas ir par jaunatni un pilsētu, veltīts gan pilsētas jubilejai, gan valsts prezidenta Nazarbajeva 70. jubilejai. Man uzticēja veidot arī Nazarbajeva dzimšanas dienas vakara šovu viņa rezidencē milzu golfa laukumā - ar fragmentiem no Gulbju ezera (uz ūdens!) un operas Aīda - ar piramīdām un sfinksu. Triumfa ainā Radamess ieradās karietē, kas aizjūgta ar baltiem zirgiem. Naudu tur netaupīja. Kad ieteicos, ka man vajadzētu zirgus, man tikai pajautāja - cik? Sešdesmit. Būs! Un 12 kamieļu? Būs. Vienīgi, kad vēlējos trīs ziloņus, man teica: atvainojiet, mums ir tikai divi! Publikā bija prezidenta ģimene un tikai 15 viesu - dažādu valstu prezidenti un karaļi. Arī Dmitrijs Medvedevs. Šajā dienā Nazarbajevu iecēla par nācijas līderi - cilvēku, kurš nav pakļauts nekādai kritikai. Par dziļām šausmām opozīcijai par prezidenta kritizēšanu draud cietums.
Kur redzat problēmas sakni?
Vienas un tās pašas problēmas ir gan Krievijā, gan Eiropā un pasaulē: īsti režisori gandrīz nerodas. Klāt nāk tikai caurskrējēji, viltvārži, blēži: kurš paspēja, tas arī apēda. (Kto uspel, tot i sjel.) Man operteātris vienmēr nozīmē trupu, cilvēkus. Mani interesē repertuāra teātris, nevis projektu teātris, kurā iestudējumu parāda tikai dažas reizes un visi dalībnieki izklīst: biļetes pārdotas, visi ir nopelnījuši, viss kārtībā. Pilsētai vajadzīgs teātris, kurā izrādes rāda gadu gadiem. Man ir ļoti patīkami, ka Viļņā Lietuvas Valsts operas repertuārā joprojām ir Mocarta Dons Žuans, kuru tur iestudēju pirms astoņiem gadiem.
Atļaujiet iebilst - pasaulē tagad ir daudz slavenu režisoru, un tieši viņiem (nevis diriģentam vai komponistam) tagad ir vislielākā teikšana.
Jautājums, cik sabiedrība ir spējīga atšķirt un novērtēt. Kritēriji ir zuduši, sašķobījušies. Ir izaugušas cilvēku paaudzes, kuras varbūt pat kāju nav spērušas teātrī. Viņi pēc Krievijas lielvalsts impērijas sabrukuma ir izmesti aiz kultūras borta, un tagad galvenais dievs ir nauda. Cilvēki vairs neiet uz teātriem. Savukārt teātri ir pārstājuši rādīt bērnu repertuāru, jo tas nav izdevīgi. Tā vietā nākušas komercizrādes: dažādas stulbības, aizraušanās ar komisko estrādi, šoviem. Masas tiek notrulinātas. Bet, ja cilvēks bērnībā nav bijis teātrī, viņš arī vēlāk nejūt nepieciešamību turp iet vai vest savus bērnus. Tāpēc es ļoti sāpīgi uztveru visus tos kolēģu «vingrinājumus», kuru pienesums ir negatīvais, riebīgais.
Bet nevar jau mākslā viss būt tikai skaists, patīkams, psiholoģiski komfortabls?
Šodien režisoru vidū ļoti populāra ir nostāja: jums nepatīk izrāde? Tad ejiet prom! Taču viņu izrādes vēsta nevis par cilvēkiem, bet gan tikai par šo režisoru idejām, kuras bieži vien ir abstraktas. Cilvēkus interesē vispārcilvēciskās vērtības un tēmas: uzticība, nodevība, uzupurēšanās, mātes mīlestība. Tās ir mūžīgās vērtības, par kurām var runāt visos laikmetos. Tas, par ko runā lielā literatūra: Šekspīrs, Čehovs un citi literatūras klasiķi. Bet tagad tiek apmierinātas egoistiskas personiskās ambīcijas: es gribu atšķirties no visiem! Ņemšu un tā pārtaisīšu klasiku, ka to vairs nevarēs ne pazīt! Un neviens par to nedod pa ausīm, neviens neizsauc uz dueli. Cilvēkiem noriebjas, un viņi uz operu vairāk neiet. Kā var izaugt bērns, neredzējis Riekstkodi vai Jevgeņiju Oņeginu? Kāpēc visu laiku jāuzspiež izaicinošas provokācijas? Cilvēki jau tā dzīvo kā melnā, slēgtā kastē un neredz neko pozitīvu. Kādēļ viņus vēl nostādīt neērtā situācijā, kad viņi atnāk uz operu? Tā visa ir tikai konjunktūra. Piemēram, uzskats, ka publikai patīk skandāli un tā nāks, ja ap izrādi būs troksnis. Tāpēc uz skatuves ir vai nu kaili ķermeņi, plikas pakaļas, vardarbība, homoseksuālas tēmas, vai nocirsta pravieša Muhameda galva…
Jums pašam arī Boriss Jeļcins staigā pa skatuvi.
Pirmizrāde bija viņa nāves gadadienā. Tā ir šausmīga sakritība: aizejot viņa pēdējie vārdi televīzijā bija - piedodiet! Tieši šādi ir arī titulvaroņa pēdējie vārdi operā Boriss Godunovs. Tas mani pamudināja izveidot laikmetīgu izrādi mūsdienu vidē, grimējot un tērpjot galveno varoni līdzīgu Jeļcinam. Izrāde saucas Boriss Godunovs - līdzdalībnieka versija. Tā ir mana versija par to, ko redzēju dzīvē. Es neticu historismam, neticu patiesībai augstākajā instancē. Es neesmu tikai skatītājs. Esmu aktīvs mūsu dzīves bardaka dalībnieks. Vai nu es klusēju - tas arī ir rīcības veids -, vai arī metos palīdzēt. Dažus gadus aktīvi piedalījos sabiedriski politiskajā dzīvē. 1991. gadā pat kandidēju pirmajās demokrātiskajās Sanktpēterburgas domes vēlēšanās. Pašlaik esmu Krievijas Muzikālo teātru asociācijas prezidents, jo man ļoti būtiski šķiet mākslinieku sociālie jautājumi. Kas viņiem palīdzēs, ja ne mēs paši?
Tikko Vācijā iestudēju Jevgeņiju Oņeginu. Reinsbergā, simt kilometru no Berlīnes, bijušajā kroņprinča Frīdriha rezidencē. Tas ir pils komplekss ar ezeriem, līdzīgs tiem, kādi Pēterburgas apkaimē ir Pavlovskā vai Puškinā. Tur ir divi XVIII gadsimta teātri: viens no tiem parkā brīvā dabā. Tajā arī iestudēju, izpildītāji bija jaunie dziedātāji. Sastāvam gandrīz no 300 pretendentiem Maskavā un Berlīnē atlasījām deviņus lomu atveidotājus. Tur bija polis, rumānis, krievs, francūzis, anglis. Veselu mēnesi dzīvojām meistarkursu komūnā, radot izrādi par meitenes jaunību. Par to, kā dzimst nākotnes fantāzijas Tatjanas galvā. Tas bija ne tikai no Puškina dzejas romāna, bet arī mazliet no Čehova un mazliet no Turgeņeva - viss kopā tik krievisks stāsts. Jaunie dziedātāji draiskojās kā bērni, visvecākajam bija tikai 23 gadi. Spēlējām zaļā zālē basām kājām. No šīs labestības un morālās tīrības radās mūsu izrāde. Biju noskatījies arī dažas izrādes Vācijā un biju šausmās par to, ko rāda vācu publikai. Piemēram, Pīķa dāmā visa darbība notika vienā slēgtā viesnīcas istabā, un Ļiza nevis noslīcinās, bet paliek uz skatuves, kur viņu izvaro visi pēc kārtas. Turklāt naturāli: šādā pozā, tādā, uz grīdas, stāvus, sēdus, guļus… Ciniski, rupji. Es sapratu, ka režisors ir slims. Bet, kad ieraudzīju, ka cildenais kņazs Jeļeckis, kurš ir iemīlējies Ļizā, turpat stāv un mierīgi visā noskatās, es sapratu, ka režisors ir ne tikai slims, bet arī šīs mūzikas ienaidnieks. Jo mums, krieviem, Jeļeckis ir cildenuma iemiesojums. Ja viņš tik mierīgi pieļauj, ka ņirgājas par sievieti, tātad visi krievi ir padibenes! (Starp citu, jūsu Andreja Žagara Kņaza Igora Esenes iestudējuma aculiecinieki man stāstīja, ka izrādes finālā krievi esot rāpojuši pa skatuvi kā suņi, pieņemot no tatāru rokām narkotikas. Lūk, viņš šādi redz krievu kultūru…) Bet atgriezīsimies pie Pīķa dāmas. Pēc visiem tiem brīnumiem skanēja kusli aplausi. Vācijā, kur izrādes savulaik tik enerģētiski piesātināja lielie režisori Harijs Kupfers un Joahims Hercs.
Taču, zinot vācu mentalitāti un to, ka publika radusi redzēt uz skatuves neestētisko, es raizējos, ka mūsu skaidro izrādi droši vien nepieņems. Taču skatītāji brauca pat no Berlīnes, bija aizkustināti līdz asarām un sirsnīgi pateicās, atzina, ka pēc šādas izrādes gribas dzīvot. Viņi priecājās par to, cik šis stāsts ir tīrs.
Vācijā darba dalīšana ir tāda, ka režisoriem jāstrādā kopā ar dramaturgu. Jums, tipiskam līderim, tas ir pieņemami?
Tāds galvenais dramaturgs sēž un izgudro abstraktas koncepcijas. Pēc tam režisors tās cenšas par visu varu uzstiept kā prezervatīvu (atvainojos!) uz dziedātāju un publikas galvām. Tas ir šausmīgi. Krievijā tā nav. Manas izrādes ir mana atbilde uz to, ko man piedāvā dzīve. Ja mani saviļņo mātes tēma, iestudēju Madama Butterfly. Pēterburgā man ir pavisam citāda Madama Butterfly - daudz skarbāka, nežēlīgāka, galēji saasināta. Šeit, Latvijā, spēlēju uz pavisam citiem - dvēseles tembriem. Režisoram jāspēj mainīties, viņš nevar būt tikai avangardists. Viņam, tāpat kā ķirurgam, jāprot izvēlēties katram gadījumam pareizo instrumentu: citreiz vajadzīgs kaulu zāģis, bet citreiz - smalks optisks instruments. Ir tāds jēdziens - profesionāla režija. Tā prot rīkoties ar dažādiem instrumentiem. Es par to domāju, jo visu laiku saskaros ar mūsdienu režijas problēmām. Diemžēl ir izzudusi operas kritika. Tā ir vai nu «nopirkta» un apkalpo zināmu klanu, vai arī raksta žurnālisti, kas no teātra neko nesaprot. Dzelteno reportieru biežākais jautājums ir: cik izmaksāja izrāde? Tad saku, ka varu tikai pateikt, cik nervu man tā prasīja, bet, cik tā izmaksāja, nav mana darīšana. jo ne jau nauda nosaka kvalitāti.
Teātri gan bieži ziņo, ka nevar pienācīgi strādāt nepietiekama finansējuma dēļ.
Visu izšķir ideja, izrādes vēstījums, tavs profesionālisms un tikums (ētika). Ko tu gribi, lai cilvēks iegūst tavā izrādē? Lai viņš saniknotos, aizvainotos? Vai lai attīrītos un atvērtos līdzjūtībai?
Tomēr jūs pašu mēdz dēvēt par režisoru provocētāju!
Jā, es mīlu teatrālas provokācijas un huligānismu teātrī, jo Sanktpēterburgas opera savā būtībā ir teātris provocētājs. Tur mums ir izaicinoša, traka Pīķa dāma. Bet, ja pilsētā būtu tikai viens operteātris, es iestudētu klasisku izrādi, jo publikai ir jāredz Urtext - oriģināls. Skatītājam jāsaprot, par kādu laikmetu Čaikovskis radījis šo operu. Gandrīz vienlaikus ar «trako» Pīķa dāmu savā teātrī veidoju izrādi ASV festivālam pie Čikāgas. Tā pamatā bija klasiska, lai publika ieraudzītu, kas ir krievu dvēsele.. Lai sajustu, no kurienes nāk Hermaņa gruzdošā sāpe un skaudība, vērojot skaistos un bagātos ļaudis Vasaras dārzā. Amerikāņi sāka veidot interešu klubus, lasīt krievu literatūru. Bet tā nebūtu, ja viņiem parādītu kaut ko bezjēdzīgu un «pilnīgi ačgārni». Daudzas mākslotās koncepcijas ir izdomātas nevis pie klavierēm iedziļinoties partitūrā, bet tualetē, bez sakara ar dvēseli. Bet dvēsele ir noslēpums. Pa to nedrīkst bradāt.
Jums ir baroka teātris, taču ne baroka repertuārs!
Man ir baroka teātris, varbūt visskaistākais Eiropā. Vēsturiski to dēvēja par Dapertuto kunga teātri. 20. gados to vadīja Meierholds. Uzstājās Fjodors Šaļapins un Aisedora Dunkane. Pēc tam tas kļuva par kultūras namu un tika nolaists. Kad ienācu šajā namā, šķita, ka tur viss jau ir beidzies. Mēs to remontējām 13 gadu, un tagad tas ir unikāli skaists teātris, rotāts ar zeltu. Miniatūrs, ar 6,5 metrus platu skatuvi un 200 skatītāju vietām. Taču uz šīs unikālās mazās skatuvītes mēs rādām Borisu Godunovu, Pīķa dāmu, Tosku, Madama Butterfly. Vienkārši ir jāprot!
Bet, kad perestroikas periodā 1987. gadā dibināju teātri, man teica, ka esmu sajucis prātā: aizveras lieli teātri, bet tu organizē jaunu. Pirmos 15 gadus strādājām kā klejotāju trupa, un es sponsorēju izrādes par saviem ārzemju honorāriem, jo ar valsts doto pietika tikai algām. Toties varēju darīt, ko vēlos. Tā «uz riteņiem» pacēlām lielas izrādes - Pīķa dāmu un Borisu Godunovu. Un jau tolaik nopelnījām Zelta masku. Tagad mums ir Pēterburgas grants.
Palīdz tas, ka sākāt kā pianists?
Esmu mūziķis. Pat kādu brīdi mācījos Iļjas Musina klasē diriģēšanu. Tas ir nepieciešams. Ar skumjām avīzēs lasu, ka «beidzot operā svaigas vēsmas ienesīs dramatiskā teātra un kino režisori». Bet ko gan izcilais dramatiskā teātra Ļevs Dodins izdarīja operā? Iestudēja bezjēdzīgu Dēmonu, ko Marijas teātrī noņēma pēc trešās izrādes, un Pīķa dāmu ar slaveno Galuzinu, kas radīja tikai skandālu. Cilvēki gāja tikai uz Galuzinu un tikai uz skandālu, bet tas nav Dodina nopelns. Es nevaru nosaukt dramatiskā teātra režisoru par savu kolēģi. Tās ir divas dažādas profesijas. Dramatiskā teātra režisors strādā ar lugas tekstu. Bet operas režisors nodarbojas ar mūziku, tās niansēm un jēgu.
Kādas tagad ir jūsu aktuālās tēmas, par kurām nav iespējams nedomāt?
Ikviena opera ir par ievainotu dvēseli. Un vesela virkne manu izrāžu ir par sievietēm. Traviata ir par kritušu, bet garā stipru sievieti. Madama Butterfly par sievieti - mīlas verdzeni. Lučija di Lammermūra - par meiteni, kura nevar atrast vietu pragmatiskajā sabiedrībā. Lučija bēg no pārtikušiem, bet dvēselē mirušiem vecākiem, kurus interesē tikai nauda. Tā ir vesela tēma - savvaļā atstātie bērni, kurus audzināt vecākiem neatliek laika. Es atsaucos visam, kas mani saviļņo. Nākamvasar iestudēšu īstu Sanktpēterburgas operu - Jurija Bucko Balto nakti pēc Dostojevska. Dostojevska jubilejā 3. jūlijā to bez maksas rādīsim nevis teātrī, bet īstā Pēterburgas vidē, pilsētas pagalmos un krastmalās. Ar diviem solistiem un īstu orķestri. Lai cilvēki sajūt, ka opera nāk pie viņiem.