Aizvadot mierīgas un civilizētas prezidenta vēlēšanas, Gruzija ieguvusi ne tikai jaunu valsts galvu Giorgiju Margvelašvili vien, bet arī nokārtojusi kārtējo demokrātisko briedumu apliecinošo eksāmenu. Šis fakts, skatoties ilgtermiņā, šķiet pat vēl svarīgāks par ceturtā prezidenta izvēli kopš neatkarības iegūšanas 1991. gadā. Ierindas vēlētājs par to nedomā, viņu interesē citas lietas, taču zinoši gruzīnu žurnālisti uzreiz pēc provizorisko rezultātu pasludināšanas norādīja uz jaunu politisko briedumu. Nopietns ieguvums ir vērā ņemamas opozīcijas izveidošanās, kas tika apliecināts ar gandrīz ceturtās vēlētāju daļas balsīm, ko saņēma otro labāko rezultātu ieguvušais Dāvids Bakradze.
Gruzija beidzot varētu būt atbrīvojusies no nelāgās «prakses», kas dzīvē nozīmēja vien marginālas opozīcijas pastāvēšanu. Daudziem, galvenokārt Rietumu sabiedrotajiem, tas raisīja aizdomīgumu, kuru izskaidrot gruzīnu politiskajai elitei bija sarežģīti. Taču Gruzijā bija saprotami, ka pēc pagalam neveiksmīgās Zviada Gamsahurdijas valdīšanas nācija ir gatava gandrīz vai uz rokām nēsāt Eduardu Ševardnadzi, bet vēlāk tikpat pamatoti plašas masas «aizraujas» ar 2003. gada Rožu revolūcijas līderi un varoni Mihailu Saakašvili. Karos un nabadzībā nogurušais vēlētājs pamatoti alka miera un stabilitātes, ko šķietami varēja nodrošināt vien spēcīgs un autoritatīvs līderis. Tobrīd zināmā mērā pat objektīvi vērā ņemamai opozīcijai vienkārši nepalika vietas. Tad kļuva redzams, ka desmit jauncelsmes gadi ar valsts mēroga gigantiskiem projektiem - ceļu un tuneļu, hidroelektrostaciju, citu svarīgu infrastruktūras objektu būvi - vidējam vēlētājām bija pārlieku garš laiks. Tādēļ loģiska bija Saakašvili vadītās partijas Gruzijas nacionālā kustība sakāve jau pagājušā gada parlamenta vēlēšanās. Un arī tā bija demokrātiskā brieduma apliecināšana. Jāatceras karstās debates pirms 2012. gada 1. oktobra vēlēšanām, kad jautāja, vai Saakašvili spēs civilizēti atkāpties, ja zaudēs vēlēšanās, nevis rīkosies līdzīgi daudzu NVS valstu prezidentiem, kas kļuvuši nenomaināmi.
Gruzīnu sabiedrības politiskā izaugsme ir nopietns arguments, lai prasītu no Rietumu sabiedrotajiem pieņemt sen gaidīto lēmumu par šīs valsts uzņemšanu NATO. Aicinājums dzīvot pēc Rietumu standartiem, kā redzams, šeit uztverts nopietni. Tas labi bija redzams arī beidzamajās pašvaldību vēlēšanās Gruzijā, kuru taisnīgā norise neizsauca novērotāju šaubas. Ir laiks pieņemt vēsturisko lēmumu par Gruzijas uzņemšanu aliansē. Turklāt abi vadošie politiskie spēki - gan jauno prezidentu izvirzījušais Gruzijas sapnis, gan Bakradzes vadītā partija (kopā nepilni 90% balsu vēlēšanās) apstiprinājuši vienotā mērķa saglabāšanu - prorietumniecisko kursu.