Kādu ādu dalām?
1. Līdzīgs loģiskās domas lidojums bija novērojams saistībā ar finanšu ministru. Vienlaicīgi ar Vilka paziņojumiem, ka valsts budžets pildās tik labi, ka šā gada grozījumos būs pieejami papildu līdzekļi 60-65 miljonu latu apmērā, mediji enerģiski pārpublicēja baumas, ka Vilks patiesībā grib demisionēt. Aiziet tad, kad parādās panākumi...
Tiesa, viena šīs baumas sastāvdaļa bija ar zināmu loģiku - tas nenotiktu pirms nākamā gada budžeta pieņemšanas. Patiesi, premjeram un finanšu ministram papildu ieņēmumi zināmā mērā rada papildu problēmas, jo stimulē nozaru vēlmi maksimāli strauji atgūt krīzes gados nošķērēto finansējumu. Situācija veidojas tā: nomedīts ir burunduks (60 miljonu latu), bet dalīt grib lāča ādu (dzirdētā ministriju pieprasījumu summa - mazliet virs 200 miljoniem latu). Ja paskaita publiski izskanējušos pieprasījumus, tad jāsecina, ka veselības, izglītības nozares plus mazliet kultūras un labklājības ar uzviju noēdīs burunduka ādu, un vēl nepietiks. Bet kā tad ar iekšlietām (piemēram, ministrija vēlas atjaunot uzturdevu policistiem pirmskrīzes līmenī) un citām nozarēm? Galu galā Labklājības ministrija vēl var tikpat pamatoti akcentēt tā saukto māmiņu algu griestu paaugstināšanas nepieciešamību, un vēl un vēl. Ja nauda tiks dota tiem, kuri vienkārši skaļāk pieteikuši savas vajadzības (lai cik tās pamatotas), vai nozarēm, kur lielāka ir protesta akciju iespēja, tas dos nepareizu signālu bešā palikušajiem.
Līdz ar to var prognozēt, ka Dombrovskim un Vilkam, par spīti labākiem Latvijas ekonomiskajiem rādītājiem, tuvākais pusgads nebūs daudz vieglāks par krīzes laiku.
Tā gribas noticēt...
2. Un, protams, vēl pikantāks (ja tā drīkst runāt par naudu) ir jautājums par 2013. gada budžetu. Gan tāpēc, ka sabiedrība psiholoģiski gaidīs, ka izdevumu palielināšana turpināsies, gan tāpēc, ka virkne no šā gada grozījumiem (piemēram, algu pielikumi) ir jāspēj finansēt arī nākamgad. Tas viss ir kaut cik iespējams, ja Latvijas ekonomika turpina spītēt globālajām tendencēm un nezaudē atkopšanās ātrumu. Vai tas ir reāli? Nevarētu teikt, ka koriģētās makroekonomiskās prognozes, ar kurām Finanšu ministrija (FM) aizvadītajā nedēļā iepazīstināja valdību, būtu vieglprātīgas - FM riskus apzinās. Piemēram, ministrijas eksperti apzinās, ka IKP kāpuma temps nākamgad mazliet palēnināsies, salīdzinot ar šo (lai gan uz ES fona izskatīsies labi), ka bezdarba līmeni nu nekādi neizdosies samazināt līdz 10 vai pat 12% (19.-20. lpp.). Respektīvi, ir risks, ka, līdzīgi kā ES, Latvijas «iekšpusē» veidosies divu ātrumu sabiedrības daļa - viena (piemēram, veiksmīgākie no eksportētājiem), kas patiešām turpina uzlabot savu stāvokli (arī tie, kuri vairs nebaidīsies par algu samazinājumu vai darba zaudēšanu un sāks aktīvāk tērēt), un otra, kas ir iestrēgusi krīzes gadu situācijā un kuļas pa apburto loku. Un var veidoties pretruna - pirmie deklarē, ka nepieciešami ieguldījumi, lai nostiprinātu tempu un to kāpinātu (ilgtermiņa investīcijas), otrie tikpat leģitīmi atgādina, ka vispirms vajadzētu uzlabot viņu stāvokli. Atliek cerēt, ka kopējais Latvijas atkopšanās temps saglabāsies tāds, lai kaut daļēji var apmierināt abu grupu skatījumus uz prioritātēm budžeta izdevumos.
Lielais mazo nesaprot
3. Mazumtirdzniecības ķēžu (Rimi, Maxima, iespējams, arī citi) aiziešana no Latvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) diez vai aizvadītajā nedēļā piesaistīja plašāku uzmanību - kaut kādas nozares «iekšējās lietas»... Patiesībā temats ir daudz nopietnāks un interesantāks, jo neba piesauktie iemesli - LTA vadības izteikumi par PVN likmes samazināšanu - bija īstais iemesls. Patiesais iemesls varētu būt tas, ka lielo un mazo (Latvijas mērogos) tirgotāju intereses sāk objektīvi atšķirties. Arī tas nav nekas ārkārtējs - līdzīgi procesi jau ir notikuši būvniecībā, dzērienu industrijā utt. Te nav nekas pārmetams - lielo un mazo intereses daudzos jautājumos atšķiras (vēl piemērs - lauksaimniecība). Jautājumi ir, vai vara spēj uzklausīt abas puses to pārstāvošo NVO personā un kā interesēs tiek pieņemti konkrēti lēmumi - «mazo» vai «lielo»? Lai cik vispārīgi tas izklausās, tas ir visnotaļ praktisks jautājums - piemēram, veidojot kritērijus tā saukto balto uzņēmumu sarakstam (tajā iekļuvušie baudīs lielāku valsts pretimnākšanu virknē jautājumu), «mazie» tika atstumti. Ar principā saprotamu argumentu - valstij vispirms jāpanāk pretī lielajiem nodokļu maksātājiem. No otras puses, šāda attieksme demoralizē mazos un jaunos uzņēmējus mēģināt būt korektiem attiecībās ar valsti.
Atgriežoties pie tirgotājiem - var viegli iedomāties situāciju, kad kāds jauns regulējums nozarei ir nepatīkams, bet «paceļams» lielajiem, savukārt iedzen bankrotā mazos, kas galu galā lielajiem izrādās padārgs, bet ieguvums. Īsi sakot, nozaru NVO pasaulītē notiekošais nav tikai dažu PR relīžu vērts temats.
Šonedēļ
4. Valdība 10. jūlija sēdes slēgtajā daļā spriedīs par ministriju vēlmēm, sadalot šā gada budžeta grozījumos paredzēto papildu finansējumu; lieki teikt, ka diskusijas solās būt karstas. Ministru dienas kārtībā ir vēl kāds it kā specifisks, bet par valsts budžeta plānošanas stilu spilgti liecinošs jautājums. Tieslietu ministrija lūdz izdalīt gandrīz 45 tūkstošus latu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Izrādās, TM beidzas nauda, kas paredzēta tādu zaudējumu atlīdzināšanai, kas radušies izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nepamatotas/nelikumīgas rīcības rezultātā. Nav skaidrs, kāpēc šā gada budžetā šim mērķim atvēlēts tik maz naudas - ja spriež pēc TM informatīvā ziņojuma, pērn izmaksāti gandrīz 85 tūkstoši latu, par 48% vairāk nekā 2010. gadā; varētu likties, ka atbildīgās amatpersonas apzinās, ka arī 2012. gadā būs nepieciešama vismaz tāda pati summa. Nē, tiek piešķirta puse no 2011. gada apjoma.