Taču Bastete, kas seno laiku ēģiptiešu dinastijai par godu sevi dēvēja par Bubasti, ēst nevēlējās. Viņa gulēja un domāja par pēdējiem notikumiem. Par to visu, kas noticis nakts vidū, svešajiem cilvēkiem aizejot no viņas mājām. Taču miers un klusums, kas toreiz beidzot bija iestājies, drīz pārgāja. Kad jau bija pienācis laiks doties pie miera, iesākumā saritinoties Piesavinātājai pie kājām, bet pēc tam pārceļoties pie viņas galvas, atskanēja šķietama putna balss. Tā tie, kuri stāv aiz durvīm, paziņo, lai ielaiž viņus iekšā. Bija atnācis tas, kuru Bubaste nevarēja ciest. Jau no paša sākuma viņa bija sapratusi - azotē viņš ieslēpis nelaimi. Tagad viņš to izvilks no slepenās vietas un aplies Piesavinātāju ar ledainu ūdeni. Noslīcinās. Iedzīs postā. Noslepkavos.
Nevēlēdamās savām acīm redzēt to, kam nenovēršami jānotiek, Bubaste palīda zem skapja. Te viņa pacietīgi gaidīja, kamēr šie divi beigs pāroties. Divkājainie parasti šo vārdu piemēro kaķiem, savu sakaru nosaukdami par mīlēšanos. Turpretim tas, ko viņi darīja šeit un tagad, nepavisam neoda pēc mīļuma. Šīs saldās sajūtas aromātu Bubaste pazina nekļūdīgi. Jau visu nedēļu Bastete redzēja Nāves pēdas katrā istabas kaktā, zem gultām, uz galdiem, palodzēm un puķu vāzēs uz grīdas. Nepielūdzamās Kaulainās čuksti sūcās iekšā gan klusumā, gan pulksteņa tikšķēšanā. Tādēļ Bubaste visam bija sagatavojusies un zināja, ka Nāve paņems to, kura sevi uzskatījusi par kaķes saimnieci, taču patiesībā bija tikai kalpone, Piesavinātāja vai Pieradinātāja.
Bastete dirnēja savā slēptuvē un gaidīja, līdz cilvēks, ko viņa tik stipri nevarēja ciest, aizvāksies. Izdzirdusi īsu, bet apdullinošu blīkšķi, viņa satrūkās un sarāvās čokurā. Viņa valdījās, lai nevajadzētu sākt skaļi ņaudēt. Aizskaitījusi līdz trijiem simtiem, viņa sadūšojās atvadīšanās ceremoniālam.
Viņa aiztipināja līdz Piesavinātājai, tagad jau Zaudētajai, ar rožaino mēlīti maigi aplaizīja basās, atdziestošās pēdas, uzmanīgi iekodās vienā pasiltā pirkstā, ielēca sievietei klēpī un pastiepusies ar purniņu pieskārās viņas deguna galiņam. Tā katru rītu Bastete mēdza modināt Pieradinātāju, mājīgu un siltu, lai gan zināja, ka ar tādu pašu rituālu pavadīs viņu uz Nāves skavām.
Izpildījusi visu, kas klājas kaķei, Bubaste sāka dziedāt sērīgu dziesmu. Īsu un sirdi plosošu. Tad viņa ķērās pie mantrām, lai Pieradinātājai, tagad jau Atradinājušajai, nebūtu baigi zem melnajiem Nāves spārniem -tnurrr ourrr murrr ourrr murrr ourrr.
Tā viņa lūdzās krietnas divas stundas. Agri no rīta Bastetes mājās sāka pulcēties svešinieki. Kaķene izlikās nesaprotam, kas šeit notiek. Lai cilvēki domā, ka sēras paredzētas vienīgi viņiem. Lai neviens nevarētu mēģināt viņu aiztikt, glaudīt, žēlot un piemīlināties ar stulbām skaņām - kis, kis, kis! -, kaķene uzrāpās uz visaugstākā plaukta. Šeit neviens Bubasti neaizsniegs. No savas augstības viņa vēroja cilvēku kņadu, reizi pa reizei noskaitīdama lūgšanu par Pieradinātāju, kuru joprojām gribas saukt tā un tikai tā. Starpbrīžos viņa meditēja. Viņa kāroja, kaut svešinieki drīzāk pazustu.
(Turpinājums 20. septembra numurā)