Piektdien visu dienu Dobeles rajona Bikstos notika igauņu dokumentālās filmas Krustcelēs (In the Crosswind/ Risttuules) masu skatu filmēšana, kur piedalījās aptuveni simt latviešu - filmu jomā neprofesionāļi, kuri tikai pusotru nedēļu atpakaļ tika atrasti provēs Rīgas centrā.
Divdesmit piecus gadus vecais režisors Marti von Helde Latvijā nolēmis filmēt, jo Igaunijā neesot saglabājušās nomaļas dzelzceļa stacijas ar mūra ēkām, turklāt skatītājam būs daudz vieglāk noticēt, ka redz Sibīrijas skatus, vērojot darbību (vai drīzāk bezdarbību) mazā stacijā, ko pat Latvijā daudzi nav redzējuši. Dokumentālās pilnmetrāžas filmas pirmizrāde paredzēta 2013. gadā Kannās.
Slepenā identitāte
Uzzinot par gaidāmo masu skatu dalībnieku meklēšanu, Dienas redakcijā nolemjam - divi žurnālisti mēģinās iekļūt to skaitā, lai uzzinātu, kā filmēšana notiek no «iekšienes», savu profesionālo identitāti neatklājot. Filmēšanas rītā izrādījās, ka slepenība varēja arī iegriezt, jāparaksta konfidencialitātes līgums, kas cita starpā paredz - jebkura filmēšanas laukumā iegūtā informācija trešajām pusēm var tikt atklāta tikai ar filmas komandas atļauju, tāpēc nākas stādīties priekšā producentei Helēnai un atklāt kārtis.
Kopā masu skatiem četru dienu laikā pieteicās 1234 cilvēki. Visiem jāaizpilda anketa, kurā jānorāda auguma parametri un īpašie talanti, un tad jāpozē fotogrāfam. Lielākoties ieradušās jaunas meitenes, kas ķiķina, elkoņos saķērušās, arī pa kādam pusmūža vīram. Un tad ir jāgaida zvans. Kolēģis to nesagaida, man jau pēc dažām dienām gaiša sievietes balss telefonā saka, ka jābrauc uz Rīgas kinostudiju piemērīt tērpus. Skaidrs. Iekšā esam.
Ierodoties Kinostudijā, nokļūstu ģērbējas nagos - izrādās, esmu «sarkanajā» grupā, kurā ir laimīgie mājās braucēji. Gana ātri man piemeklē krimplēna kleitu, gana lielu, lai zem tās pavilktu visu ko apakšā, kas filmēšanas dienā izrādās pat ļoti noderīgi, tvīda praķītis, zeķubikses, kas novalkātas vismaz pirms 50 gadiem, kā arī somiņa un lakats. Izskatos, it kā būtu kādas omītes drēbju skapi aplaupījusi.
Telpiska pastkarte
Piektdien trijos no rīta netālu no mājām jākāpj autobusā, lai dodos uz Kinostudiju. Tur daudziem kungiem nākas šķirties no matu cirtām, sievietes tiek pakļautas lokšķērēm, matu sukām un sprādzēm, arī matu krāsām. Grimu neliek - dažai pat jānotīra skropstu tuša. Var paēst arī brokastis. Kad ap pusotru simtu lielais bars ir sakopts, mūs sēdina autobusos un dodamies ceļā uz Dobeli. Tā kā gulēts tikai trīs stundas, iesnaužos un attopos brīdī, kad jau braucam iekšā filmēšanas laukumā. Ir daždesmit minūšu pāri astoņiem no rīta, un bez liekas kavēšanās jādodas uz filmēšanas laukumu. Dažus vārdus saka režisors, tad pa grupām tiekam nodoti režisora palīgu rokās. Uz laukuma vienlaikus tiek runāts četrās valodās - latviešu, krievu, angļu un, protams, igauņu. Īsts Bābeles tornis. Līņā, un ir auksti, nepalīdz pat sarūpētie pledi neilgajās pauzēs. Kustēties nedrīkst - filma tiek veidota īpašā tehnoloģijā, kas paredz - neviens nekustas vismaz 4-5 minūtes, un tā visu dienu. No ilgstošās nekustēšanās sāk smelgt muskuļi, pavēle smaidīt beigās jau izraisa histēriskus smieklus.
Astoņos vakarā beidzot ir nofilmēts. Kamēr pārējie ieturas pie vakariņu galda, skrienu meklēt režisoru Marti, kurš sēž montāžas teltī un vērtē pēdējos uzfilmētos kadrus, noskatīties pieaicina arī mani. Un, redzot gala rezultātu, aizmirstas viss dienas nīgrums. Ekrāns ir pārvērties par telpisku pastkarti, kamera lēnām slīd cauri tirgus laukumam, kur nošmulēts puišelis vēro dārzeņiem nokrautos galdus, cilvēku stāvi sastinguši uz perona, vējā plīvo tikai mati, rudenīgās lapas paceļas virpuļos, taču tās arī vienīgās kustības. Kadrā nokļuvis pilnīgi katrs, brīdi šķiet, ka stacijā eksponētas Tiso kundzes vaska figūras - visi tie, ar kuriem dienas gaitā viegli triekts, kopā strēbta zupa vai nācies saspiesties zem vienas segas, lai sasildītos, guvuši pilnīgi jaunas dimensijas, tik atsvešināti - un tik skaisti. Arī Marti ir sajūsmā par latviešu sniegumu. Filma jau faktiski ir pabeigta, Bikstos tika filmēta pirmspēdējā epizode. Vai Latvijā to redzēsim, vēl nav zināms - Nacionālā kino centra finansējumu dublāžai latviešu valodā igauņi nedabūja. Taču Marti saka - šī filma nav par igauņiem, šī filma ir par visiem, kas cieta deportācijās. Tāds smagas vēstures atgādinājums, jo daudzviet Eiropā un pat Krievijā īsti netic, ka cilvēki lopu vagonos izvesti, vēl pirms sākās karš. Piemineklis tiem, kuri 1941. gada 14. jūnijā uz visiem laikiem pameta dzimtās mājas.
* Počta - pasts (kr. val.)