Pirmssvētku ugunsgrēks Rīgas pilī ir ārkārtējs notikums, un te nav runa tikai par konkrētajiem zaudējumiem, kuru apjomu ir neiespējami izvērtēt naudas izteiksmē, jo runa ir par nacionālajiem dārgumiem, bet arī par kaut ko tik būtisku kā valsts attieksmi pret tām vērtībām, kuru pasargāšanai jābūt teju vai simt procentus lielai. Kādēļ tikai pēc šādas nelaimes, kurā kā Visvaldis Jersikas nodegšanā noraudzījies valsts prezidents Andris Bērziņš, tiek pausta atziņa, ka nekur civilizētās valstīs netiktu uzsākts vecas ēkas remonts pirms nacionālo dārgumu pārvietošanas uz drošu vietu? Šoreiz to pateikusi bijusī kultūras ministre Helēna Demakova, kura kategoriski norādījusi, ka pils rekonstrukciju nedrīkstēja uzsākt pirms krājumu pārvešanas. Un ja reiz tā, tad šajā gadījumā būtu nepieciešams uzzināt, kurām amatpersonām bija pienākums stāvēt vērtību sardzē uz nāvi. Būs daudz par maz ar esošās kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes skaidrojumu, ka krīzes laikā naudas trūkuma dēļ krātuvju remonts ieildzis, tādēļ muzeju ekspozīcijas un krājumi joprojām palikuši pilī. Vielu pārdomām devis arī Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa jau piektdienas rītā izteiktais jautājums, kādēļ liesmas varējušas tik vienkārši izplatīties, jo šādas nozīmes objektos jādarbojas perfektai signalizācijas sistēmai.
Saprotamā kārtā notikušās traģēdijas mērogi beidzot likuši sarosīties arī premjerministra komandai, kas «acīgi» novērtējusi situāciju un pieņēmusi rezolūciju atbildīgajiem ministriem par steidzamu rīcību kultūras mantojuma aktīvu saglabāšanai. Diemžēl šī pagalam novēlotā reakcija, jo ārkārtējiem pasākumiem ministrus būtu nācies mobilizēt vēl pirms remonta uzsākšanas, vēlreiz atgādina, ka nacionālā kultūras atbalstīšana nav ne vien esošās valdības, bet arī visas valdošās koalīcijas prioritāšu sarakstā. Un saraksts ir pavisam garš - no dramatiski maza finansējuma latviešu kino līdz nepietiekamajam atbalstam nacionālajai literatūrai. Situācija patiesi nav normāla, jo katrai filmēšanas grupai nāktos piešķirt medaļas jau vien par to, ka tās savu darbu ir spējušas novest līdz galam. Nav saprotams, kādēļ nespējam aizvadīt visas diskusijas līdz galam, kādēļ uz jautājumiem nesaņemam atbildes. Kaut vai uz to, vai Latvija varētu sekot igauņu piemēram un uz valsts simtgadi nodrošināt papildu finansējumu kādiem septiņiem kinodarbiem. Kādēļ ne reizi publiski nav dzirdams premjera viedoklis šādā stratēģiskā jautājumā?
Gribētos, lai pils ugunsgrēka radītos pārdzīvojumus mazinātu tuvējie Dziesmu un deju svētki. Taču arī šo piecus gadus gaidīto svētku sakarā nāktos valdībai atgādināt par tās ne pārāk lielo interesi par šo notikumu. Arī te minami igauņi, kam skatītāju vietu lielajā estrādē ievērojami vairāk. Atbalsts dziesmai valsts līmenī jāpalielina, un ne tikai Dziesmu svētku nedēļas laikā.