4. turpinājums
Aiz šī sakņu dārza kalniņā slējās liela, balta ēka ar zvanu torni galā. Izrādījās, tas ir sieviešu klosteris. Man ar diviem virsniekiem bija uzdots doties uz klostera ēku, uzkāpt tornī un ziņot par novēroto apkārtnē. No torņa bija redzams, ka otrpus kalniņam stāv krievu tanku simti. Pavadot mani līdz klostera durvīm, balti tērptās klostera māsas brīdināja, lai esam uzmanīgi, kuru katru brīdi varot sākties intensīva apšaude. Kas notiks ar jums, labās māsas, kad te ienāks krievu zaldāti, nodomāju un izgāju no klostera. Kad bijām pagājuši pāris soļu, patiesi sākās blīva artilērijas apšaude. Glābos, veldamies no vienas šāviņu bedres otrā. Paldies Dievam - nokļuvu atpakaļ ar veselu ādu. Komandieris bija apmierināts ar saņemto informāciju un man pat tika piedota klejošana prom no vienības. Nepaspēju nopurināt zemes kārtu no pleciem, kad sākās apšaude ar katjušām. Pēc tās 15. divīzija sāka atiet no ielenkuma. Ceļu, pa kuru skrējām, visu laiku apšaudīja. Lodes dziedāja kā bišu spiets. Pa ceļam paspēju ielēkt kādā pamestā automašīnā, kur «bardaciņā» atradu amerikāņu šokolādes paciņu. Vismaz uz brīdi nomierināju izsalkumu.
Un vēl viens riskants piedzīvojums, ko uzņēmos, lai remdētu pastāvīgo izsalkumu. Manam dienesta biedram, ar kuru kādreiz kopā mācījāmies, vecāki, bēgot no Padomju iebrucējiem, bija emigrējuši uz Berlīni. Leģiona augstākā virsvadība bija iedevusi viņam 4 dienu atvaļinājumu, lai apciemotu vecākus. No turienes viņš atveda talonu vienam baltmaizes kukulītim. Lai to iegūtu, bija jādodas uz veikalu Vikervaldes pilsētiņā, kas no mūsu nometnes atradās 12 kilometru attālumā. Gājiens pa dzelzceļa stigu turp un atpakaļ bija iespēja kārtējo reizi uz brīdi atrauties no uzspiestā dienesta un pusmežonīgās dzīves pamestā ciematā. Saprotams, šis gājiens bija saistīts ar zināmu risku: biju viens svešā zemē, tai nepazīstamā karavīra formas tērpā, ar svešu valodu. Ceļā varēja sastapties gan ar poļu partizāniem, gan krievu izlūku grupu, jo frontes līnija bija netālu. Par laimi mani ceļā pavadīja tikai meža putnu sasaukšanās un no eglēm krītošais satraucošais sniega troksnis, kā arī spoži saules stari. Galvenais - atpakaļceļā nepalaist garām ceļa pagriezienu uz manām kazarmām. Atgriezos vēlā pievakarē ar puskukulīti padusē. Otru ar gardu muti biju notiesājis. Vēl šobrīd atceros tā neaprakstāmo garšu un smaržu...
Dažas dienas pēc tam, kad atgriezos, mūsu 15. divīzija saņēma rīkojumu iesaistīties kaujas darbībā. Kopā ar savu grupu, labi apģērbts un apbruņots atkal mēroju ceļu uz Vikervaldi. Pilsētiņu atstāja vācu vienības un to vietā ieradāmies mēs - latviešu leģiona 15. divīzijas vīri. Pilsētu nepārtraukti apšaudīja krievu artilērija, no tās ārā plūda iedzīvotāju straumes. Esmu atkal atdalījies no citiem un nokļuvis pilsētas nomalē. Iegāju kāda ļoti pievilcīga nama virtuvē. Tur uz galda krūzītēs vēl smaržoja tikko ielieta kafija. Cilvēki šo namu bija nule atstājuši - viņi negribēja sastapties ar krievu zaldātiem. Netālu dega kādas lauku mājas. No turienes nāca šāviņu troksnis. Devos tanī virzienā, kur pēc manām domām bija aizgājuši mani biedri. Spīdēja spožs mēness, sniegs gurkstēja zem kājām. Mani pamazām pārņēma uztraukums. Gribējās ēst, nežēlīgi koda utis. 15. divīzija bija izvietota kādā pilsētiņā Pomerānijā. Beidzot biju viens savā istabiņā, gultā mazā koka mājelē. Mans, sakarnieka uzdevums bija nest ziņojumus no štāba uz 32. rotu. Lai to veiktu, bija jāšķērso virkne pauguru, ko nepārtraukti apšaudīja krievu snaiperi. Rotas štābā mani ar smaidu sagaidīja Bonaparts. Nē, ne jau leģendārais franču karavadonis, bet mūsu pašu leitnants, kurš uzvārdu bija mantojis no senča, Napoleona armijas karavīra. Leitnants bija vienmēr akurāti ģērbts, ar labi audzināta cilvēka stāju un manierēm, smaidīgs, laipns pret padotajiem. Rotas štābs atradās mājiņā 50 metrus no frontes priekšējās līnijas. Tovakar, iznākot ārā, man trāpīja šrapneļu lietus.
Turpinājums 1. augusta numurā