Rainim bija taisnība, sakot, ka pastāvēs tikai tas, kas mainīsies. Turklāt nav izgudrots nekas labāks par konkurenci, kura neļauj mierīgi dzīvot, bet liek attīstīties, jo citādi var palikt par tādu, kā angļi saka, apvēlušos, slinku, sevī iemīlējušos runci. Labi, ka radio tirgū notiek konkurences radīta ūdens sakulšana - un to es saku pilnīgi no sirds, bez aizspriedumiem pret konkurentiem.
Rīta stundās radio klausītājiem vajag likt pasmaidīt, vajag asprātīgu teikumu. Pieminētā rīta programma bija izsmēlusi savu kapacitāti. Sarežģītākais bija izlemt, ko likt vietā, jo klausītājs ir liels bērns, viņš pierod pie tā grabulīša, ko viņam bērnībā iedod, respektīvi, pierod pie rituāliem un, ja viņam rituāli tiek atņemti, izjūt lielu diskomfortu. Mums ar Andri Freidenfeldu (Fredi) bija grūti izdomāt, kādu jaunu programmu veidot, šis variants ar Rīta svītu un Fredi kā centrālo personu ir labs variants, turklāt ļoti labi, ka pārmaiņas noritēja paralēli ar Radio SWH 20 gadu jubilejas periodu un vispārēju, sacīsim, rekonstrukciju.
Savukārt Gustavs Terzens ar Dzīvajām vakariņām iedeva jaunu dzīvību radio vakara stundām, jo iepriekš visas radiostacijas pēc pulksten sešiem bija kapitulējušas televīzijai, bija labprātīgi atdevušas savus klausītājus TV kanāliem, neviena radiostacija negribēja tērēt naudu vakara stundu izdaiļošanai un atdzīvināšanai. Tagad ar pārraidi Dzīvās vakariņas mēs - paralēli valsts radiostacijām - būtībā esam vienīgais radio, kurā arī vakaros ir dzīvīgums. Gustavs turklāt izdarīja vēl vienu labu lietu - pievērsa SWH savas paaudzes cilvēkus, kuri pirms tam varbūt domāja, ka SWH viņiem ir par vecmodīgu.
Piekrītat tam - lai piesaistītu jauniešu auditoriju, nepieciešams būt internetā?
Strādājot mediju vidē, jāsaprot, ka šolaiku jaunieši mediju neuztver normāli - no manas paaudzes skatupunkta raugoties. Ja tagad vecāki nelieto tviteri vai feisbuku, par savu bērnu dzīvi būtībā neko nezina. Man pašam bijusi tāda situācija, ka tikai no sociālajiem tīkliem uzzinu, ka nākamajā dienā mans dēls būs olimpiskajās spēlēs. Temps šolaiku dzīvei ir mežonīgs, un jaunieši šim tempam pielāgojušies pirmie, viņus noķert «frekvenču ķeselē» ir ļoti grūti, viņiem vajag mobilo vidi. Tāpēc mēs SPIN FM pārlikām jauniešiem ierastajā vidē - internetā, sociālajos tīklos, mobilajos telefonos - aplikāciju veidā. Līdz ar SPIN FM 15-25 gadus veci jaunieši, kuriem SWH ir par lēnu un statisku, ieguva savu radiostaciju.
Savukārt mūsu jaunā radiostacija SWH Gold paredzēta pilnīgi citai auditorijai - biroju darbiniekiem - kā sekretārēm, tā ģenerāldirektoriem. SWH Gold ir radiostacija cilvēkiem, kuriem darbā nav laika piedalīties konkursos, viņiem vienkārši vajag labu noskaņojumu, labu mūziku un labu kolēģi radio veidolā. BBC ir sešas radiostacijas, mums, Radio SWH grupā, tagad ir piecas. Un mēs domāsim, ko darīt tālāk.
Šolaiku klausītājs izvēlas radiostacijas zīmolu vai arī klausās radio programmas personību, nepievēršot uzmanību radiostacijai?
Izpratne par to, kura personība šķiet interesanta, atšķiras. Kādam spilgta personība šķiet mediju zvaigzne, citam - viņa kaimiņš, kas konkrētā vidē ir neformālais līderis. SWH brendu veidojušas daudzas personības. Vairākas spilgtas personības uz SWH zīmolu atstājušas savu ietekmi. Noteikti nav tā, ka SWH zīmols saistītos tikai ar vienu spilgtu personību.
Teicāt, ka radiostacijas vakara stundās atteicās cīnīties par auditoriju ar televīziju. Piekrītat apgalvojumam, ka patlaban savstarpēji konkurē ne tikai radiostacijas - kā tas bija senāk
-, bet pilnīgi visi mediji - radio, TV, interneta portāli, laikraksti, žurnāli - savstarpēji cīnās par auditoriju cits ar citu?
Mani žurnālistikas studiju kursabiedri darba dzīves gaitā ir pārstāvējuši un pārstāv pilnīgi visus medijus - strādā gan avīzēs, gan radiostacijās, gan televīzijās, gan interneta portālos. Patlaban mēs ievērojami vairāk nekā pirms vairākiem gadu desmitiem izmantojam internetu, bet laika gaitā akcenti var atkal mainīties. Dziesmā dziedāja, ka video iznīcinās radio, bet tā nenotika. Internets var saasināt konkurenci, bet nevar iznīcināt citus medijus - presi, radio vai TV. Katrs medijs vienkārši spēcīgāk izmantos savus trumpjus. Ļoti labi, ja mediji saslēdzas kopā, un radio ir stiprāks tad, ja iet roku rokā ar citiem medijiem - ar drukāto presi, interneta portālu, TV kanālu.
Lielā konkurence radio jomā saistīta ar to, ka radio nav tik dārgs medijs, lai tieši radio sektorā neienāktu cilvēki, kuri ir turīgi un grib radio kā hobiju. Latvijā ir radiostacijas, kas darbojas hobija līmenī. Cilvēkiem patīk tajās darboties, viņi nevar īpaši piedalīties reklāmas tirgū, bet nav arī šādu uzdevumu izvirzījuši, jo naudu pelna kādā citā biznesā. Radio viņiem ir tikai hobijs - dārgs, bet hobijs. Gan avīzes izdošana, gan it īpaši televīzijas izveidošana būtu daudz dārgāks hobijs nekā sava radiostacija.
Latvijas mērogā TV jomā vispār ir tā, ka nemaz jau nav liela konkurence - ir valsts sektors un ir spēcīga MTG grupa.
Nesen tā dēvētajā Vislatvijas bezmaksas apraidē ienāca trīs jaunas televīzijas, kuru programmas jau izpelnījušās visai pretrunīgu vērtējumu.
Nu šīm trim televīzijām iespēja dabūt visas Latvijas apraidi, manuprāt, gadījusies kā aklām vistām graudi. Bet Latvijas Televīzijai (LTV) tā ir veiksme. Mēs iepriekš kritizējām LTV, ka tā stagnē, bet tagad redzam, ka, salīdzinot ar šīm trim televīzijām, LTV jau spērusi milzīgu soli uz priekšu. Uz šo trīs televīziju fona izrādās, ka LTV līmenis nemaz nav tik zems, kā daudzi pirms kāda laika žēlojās. Turklāt LTV nemaz nevajag centies līdzināties MTG grupas komerckanāliem. Es pazīstu gan valsts medija, gan komercmedija ceļu, un nav tā, ka viens no tiem būtu labāks.
Arī radio vidi es pazīstu gan no īpašnieka skatupunkta, gan no darba ņēmēja skatupunkta un nevaru pateikt, kurā statusā atrasties ir labāk. Ja esi darba ņēmējs, vakarā nevari aizmigt, jo domā par veicamajiem darba pienākumiem, ja esi īpašnieks atkal vakarā nevari aizmigt, bet domā par pilnīgi citām lietām - par biznesa stratēģiju, par to, kā nodrošināt optimālu finanšu apriti. Bet es vienmēr cenšos uzsvērt: «Ja šķiet, ka no tevis par daudz prasa īpašnieki vai darbinieki, ja šķiet, ka darbinieki vai īpašnieki tev pietiekami neuzticas, tad padomā, ka varēja notikt tā, ka jārok zemē elektrības kabeļi sniegā un lietū, respektīvi, ka jāveic smags fizisks darbs.» Un tad jāuzdod sev jautājums: «Vai tad to es gribētu?» Es domāju, laimīgi var justies visi tie, kuriem darbs vienlaikus ir pietiekami labi apmaksāts hobijs. Ja ir tā paveicies, ka darbs vienlaikus ir arī hobijs, tā žurnālistam un vispār ikvienam radošam cilvēkam ir liela vērtība.
Pie Radio SWH durvīm stāv rindā talantīgi darba meklētāji vai - tieši pretēji - izjūtat profesionāli spēcīgu darbinieku trūkumu?
Es nezinu nevienu sporta komandas treneri, kurš teiktu, ka viņam nav vajadzīgs vēl kāds labs spēlētājs. Es nezinu nevienu uzņēmēju, kurš teiktu, ka viņu neinteresē gūt vēl lielākus panākumus biznesā. Es augstu vērtēju cilvēkus, kuri patlaban strādā Radio SWH, bet dzīve iet uz priekšu un Radio SWH, kad, iespējams, būs vēl sestā un septītā radiostacija, mainīsies. Varbūt nākotnē radiostaciju skaits sasniegs divciparu skaitli, un tad radio kolektīvs mainīsies vēl vairāk.
Patlaban Saeimā iesniegti grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā. Kā, jūsuprāt, tie, ja tiks pieņemti, mainīs radio vidi?
Gribu teikt, ka Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) patiešām spērusi nozīmīgu soli, izstrādājot grozījumu normatīvajos dokumentos, lai varētu aizsargāt Latvijas radio tirgu un stipri ierobežot retranslācijas no ārzemēm. Tas ir globālākais, ko NEPLP pēdējā laikā izdarījusi, un, ja tas tiks īstenots, varēs teikt, ka NEPLP paveikusi nozīmīgu darbu, kas turklāt paceļas augstāk par ikdienas biznesa regulējumu.
Šajā gadījumā mēs, radio vides cilvēki, nejūtamies kā konkurenti, bet jūtamies kā vienotai radio ģildei piederīgi cilvēki un redzam, ka mūs aizstāv NEPLP, turklāt aizstāv valstiskā mērogā, nevis vienas radio grupas ietvaros. Turklāt tiek dota cerība Latvijas krievu žurnālistiem, kuri joprojām tiek sagatavoti, bet kuriem strādāt būtībā nav kur, jo vietējo krievu radiostaciju ir maz, bet izkonkurēt Krievijas radio stacijas ir grūti. Ja grozījumus pieņems, vietējiem krievvalodīgajiem žurnālistiem būs iespēja strādāt par raidījumu vadītājiem, dīdžejiem, žurnālistiem, ziņu veidotājiem. Radio piedāvājums kļūs interesantāks Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, jo viņiem patlaban ir kādas divas radiostacijas, kuras klausoties, var uzzināt, kas notiek Rīgā, visas citas radiostacijas ziņās stāsta par Krieviju.
Ceru, ka grozījumi šogad varētu tikt pieņemti.
Daudz tiek diskutēts arī par to, vai vajadzētu ar normatīvajiem dokumentiem noteikt, cik lielā apjomā radio ēterā jāskan latviešu mūzikai. Kāds ir jūsu viedoklis?
Jā, šī ideja uztrauc visas radio stacijas. Tā ir Latvijas mūziķu rosināta ideja. Godīgi sakot, es brīnos vienīgi par to, ka šāda ideja parādījusies tikai tagad. Jo būtībā mazajās valstīs visi šo jautājumu ir sakārtojuši. Es vislabāk zinu situāciju Īrijā, jo uz Dublinu esmu braucis kādas 30 reižu un ļoti labi pārzinu Īrijas radiostacijas. Tur ir prasība no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā 30% apmērā spēlēt īru mūziku, savukārt naktī - pat 40%. Mēs zinām daudzus īru mūziķus, kuri ieguvuši popularitāti visā pasaulē un varbūt tieši tāpēc, ka īri veicina savas kultūras autentiskuma attīstību.
Mēs ar latviešu mūzikas kvotas noteikšanu veicināsim to, ka Latvijā radīta mūzika radiostacijās skanēs visā tās daudzveidībā. Nebūs jau tā, ka skanēs tikai Latvijas Radio 2 formāta mūzika, vai arī tā, ka visi spēlēs tikai Prāta vētru. Katrs radio atradīs savu optimālo mūziku - kāds spēlēs, piemēram, Zodiaku, to var spēlēt arī jebkura krievu radiostacija, tāpat arī Raimonda Paula mūziku. Latvijā radītās mūzikas klāsts ir ļoti plašs.
Tātad - atbalstāt ideju, ka latviešu mūzikas kvotu vajag?
Svarīgākais, lai lēmums par to netiktu pieņemts sasteigti, piecās minūtēs. Latvijā tomēr ir 42 radiostacijas, katrai ir savs skatījums, ko tā grib pateikt klausītājiem. Kvotu ieviešana pēc būtības ir saprātīga, bet pirms galīgā lēmuma pieņemšanas jāizanalizē situācija, lai nav tā, ka zilonis ienāk trauku veikalā un, labu gribot, vēlas apmainīt vietām plauktos divas servīzes, bet rezultātā visi trauki tiek sadauzīti lauskās.
Turklāt daļai klausītāju šķiet, ka Latvijas mūzika nav tik piesaistoša un nav tādā kvalitātē, lai to katru dienu klausītos. Bet es aicinātu paraudzīties no tāda viedokļa: «Ja Latvijā radīto mūziku neklausīsimies mēs paši, savā Latvijā, vispār nevienā zemē Latvijā radītu mūziku neklausīsies - plašos mērogos jau nu noteikti ne. Ja mūs nesaista kāds Latvijā radīts mūzikas stils vai izpildītāja sniegums, vai vispār kāds cits pasaulē šo mūziku vai izpildītāju klausīsies?» Vajag domāt valstiskāk, jo mēs cits citam Latvijā varam palīdzēt vienīgi, panākot pretī un atbalstot.
Kad darbojos kā mūzikas grupas Cosmos menedžeris, pārliecinājos, ka Latvijas izpildītājiem iekarot savu nišu ir ļoti grūti - gan tepat Latvijā, gan arī starptautiskā mērogā. To vērā ņemot, šādas latviešu mūzikas kvotas varētu būt reveranss Latvijas mūziķiem. Ieviešot Latvijā radītas mūzikas kvotu, mēs arī veicināsim to, ka mūziķi uzlabos materiālo stāvokli un vairāk naudas varēs ieguldīt savas mūzikas kvalitātes attīstībā.
Kādas izmaiņas likumos ir vajadzīgas, lai Latvijā izveidotai radiostacijai būtu vieglāk strādāt?
Nekad visi nebūs ar situāciju un likumiem apmierināti, līdz ar to jāsaprot, ka kaut kur jāpanāk pretī, cerot, ka NEPLP būs toleranta, uzklausot radio profesionāļu vēlmes. Kā jau minēju, ja NEPLP izdosies panākt grozījumus attiecībā uz ārvalstu retranslāciju, tas būs ļoti nozīmīgs solis.
Pastāvošā autortiesību apmaksas sistēma, jūsuprāt, vērtējama kā optimāla?
Mūziķa daiļrade ir dzīva tad, ja viņa mūziku spēlē radiostacijas, savukārt radiostacija bez mūzikas nevar pastāvēt. Es esmu par to, lai mēs saviem mūziķiem godīgi kompensētu viņu darbu izmantošanu. Mūziķu viedokli es ļoti labi saprotu, jo mans dēls ir autors, turklāt daudzi radio ētera cilvēki ir arī skatuves mākslinieki.
Mēs esam lielākie autortiesību maksātāji tūlīt aiz valsts sektora. Ja mēs mēnesī daudzus tūkstošus eiro atdodam par autortiesībām, tas ir tikai normāli, un mēs par to nežēlojamies, bet mēs būtu ieinteresēti, ja autortiesību principi būtu līdzvērtīgāki un godīgāki, jo ir tikpat vērienīgi tirgus spēlētāji, kuri maksā desmit reižu mazāk. Manuprāt, būtu labāk, ja autortiesību organizācija AKKA/LAA kļūtu tolerantāka un dzīvē īstenotu vienlīdzības principus. Būtu jābūt tā, ka visas radiostacijas maksā vienādu procentu no apgrozījuma. Bet man radies iespaids - vēsturiski izveidojusies situācija, ka gluži vienlīdzīga sistēma nav vis. Bet ticu, ka laiks noliks visu savās vietās.
Savulaik jūs darbojāties televīzijas raidījumā Labvakar, kas spēja pulcēt ļoti lielu skatītāju auditoriju, cilvēki centās būt mājās pie televizora, lai tikai redzētu šo raidījumu. Jūsuprāt, patlaban kādai radiopārraidei vai TV raidījumam ir potenciāls tik spēcīgi saliedēt klausītājus vai skatītājus?
Tas vairs nav iespējams. Labvakar laika situācija bija unikāla, bija tikai divi TV kanāli Latvijā, turklāt cilvēkiem bija eksistenciāli svarīga viņu drošība un nākotne. Mēs TV ekrānā runājām par jautājumiem, kas tobrīd bija svarīgi visiem, un tas apvienoja dažāda vecuma, sociālā statusa, nacionalitātes un izglītības līmeņa cilvēkus ar ļoti dažādām intelektuālajām vajadzībām. Cilvēki iesaistījās raidījuma attīstīšanā, mūs vairs nevarēja apklusināt, jo mūs sargāja mūsu skatītāji. Ja skatītājiem pateiktu, ka raidījumu vairs nerādīs, bet būs jāskatās Čaikovska Gulbju ezers, visiem būtu skaidrs, ka nav labi. To neviens neuzdrošinājās. Esmu laimīgs, ka man paveicās būt toreiz TV. Iegūt reitingu 84% no potenciālās auditorijas - tas ir rekords, ko praktiski nevar atkārtot. Varbūt arī labi, ka tagad nav un, visticamāk, arī nebūs viens tāds mediju produkts, ko visi klausīsies, skatīsies vai lasīs. Visam savs laiks. Mierīgā situācijā auditorijai jāsadalās - katram jāskatās, jāklausās, jālasa tie mediji, kas tieši viņu individuāli interesē. Pat tviterī ikviens seko cilvēkiem, kuri viņam nodrošina iespēju uzzināt kaut ko jaunu tieši par tām tēmām, kas viņu interesē.