Par drosmi un izturību
Daina paguva gan Ģildē Oļģerta Dunkera studijā slīpēt aktiermākslas pamatus, gan astoņpadsmit gadu vecumā iekļauties ūdeņnieku draugu kopā un izbraukāt ar laivu ne tikai pavasara putās virmojošo Amatu, jauko Salacu, Pededzi un citas Latvijas upes, bet aizkulties arī līdz Baikāla ezeram. Viņa apprecējās pavēlu. Trīsdesmit četru gadu vecumā Dainai piedzima dēls. Valdiņš ir mīlestības bērns. Tagad Daina priecājas arī par vedeklu Ilzi, sakot: «Man ir divi bērni.»
Šis ir gluži ikdienišķs stāsts par vidējā latvieša drosmi, izturību, gara aristokrātiskumu, dzīvesprieku un cīņas sparu. Jaunībā Apsīšu ģimene dzīvoja lielā šaurībā koka namelī Baznīcas un Dzirnavu ielas stūrī, kur tagad slienas daudzstāvu viesnīca Latvija. Kad bija jāatdod vieta stiklotajai augstceltnei, Apsīšiem - Dainai ar tēvu, māti, māsu un viņas dēlu - piešķīra četras istabas lielā komunālajā dzīvoklī pelēkā mājā Valmieras un Matīsa ielas stūrī. Ērtības minimālas, krāsns apkure, auksts ūdens. Daina tur dzīvo joprojām.
Sirma un skaista
Mana draudzene sāka sirmot jau studiju gados. Tāda no senčiem ģenētiski pārmantota īpatnība. Daina nebija un nav bagāta arī tagad. Ar viņu nekad neesmu spriedusi par modēm vai mēbelēm, par šopingiem vai par blatiem. Pēc aiziešanas pensijā ķīmiķe Daina sāka strādāt Latvijas Infektoloģijas slimnīcā par saimniecības pārzini. Dēls pabeidza augstskolu. Mūžībā aizgāja Dainas vecāki, pēc tam māsa, pašķīrās ceļi ar dzīvesbiedru. Daina nesaguma, nečīkstēja. Viņa gāja uz darbu, teātriem, uz operu, kas viņai bija mīļa no agras bērnības, jo «tēvs mājās vienmēr dziedāja operu ārijas, daudzas zinu no galvas».
Dainu joprojām bez sagatavošanas var paraut uz jebkuru pasākumu. Viņa nesātīgi lasa, palikusi uzticīga laikrakstam Diena no tā pirmā numura, pērk jaunās grāmatas, ar draugiem joprojām apbraukā Latviju. Šovasar viņa ar saviem mīļajiem draugiem apceļoja Latgales ezerus. Trīs gadus Jāņu laikā izbraukusi ar laivām pa Pededzi un vienmēr jūsmo par Latvijas brīnišķīgo dabu, «kopš mums atvērta pasaule uz rietumiem, esmu bijusi arī Grieķijā, Norvēģijā, Skotijā, Francijā, Turcijā».
Mūsu ilgās draudzības laikā no Dainas neesmu dzirdējusi nevienu sliktu vārdu par kādu cilvēku, par valstsvīru rīcību vai krīzes smagumu. Dainai mantojumā tikušas vecas lauku mājas Limbažu novadā, kuras tiek stutētas kopā ar māsasdēla ģimeni. Lai cik plāns būtu maciņš, Daina nelauž tradīcijas un divas reizes gadā - dzimšanas un vārda dienā - pulcē pie sevis mīļos. Tad gardām mutēm ēdam viņas cepto kāpostu pīrāgu.
Pasaule sagrūst zem kājām
Likās, nekas nevar mainīties šajā dzīves ritumā. Taču 2006. gada februāra vakarā traģisks satiksmes negadījums uz trim nedēļām aizveda Dainu bezsamaņas pasaulē. Tika sadragāta mugura, bija smaga galvas trauma. «Kad atguvos, sāku domāt: kā tas ir - te esam, un te pēkšņi vairs nekā nav? Sapratu, cik dārgs ir katrs mirklis šajā dzīvē.»
Atgriešanās bija ļoti ilga. Daina nemeklēja vainīgo, nealka pēc atriebības, bet lēnām stutējās augšā: «Tiku uz pekām, tikai pateicoties mediķiem, draugiem un savam Infektoloģijas slimnīcas kolektīvam.» Vecajā postenī atgriezties vairs fiziski nebija spēka, un viņai piedāvāja apkopējas pusslodzi tajā pašā slimnīcā, «lai neiesīkstētu».
Pēc diviem gadiem nāca jauna nelaime. Mamogrāfijas valsts finansētajā apskatē Dainai atklāja krūts vēzi. Taču draudzene nevis izmisa, bet priecājas, ka audzējs tika atklāts sākuma stadijā. Tas tika apstarots, un Daina atgriezās darbā un pie saviem draugiem.
Pēckara paaudzes rūdījums
Zinu, ka Dainai nav viegli. Kad atgriežamies no teātra vai jauka vakara, viņa smagi balstās uz manas rokas, jo ir grūti stalti noturēt muguru. Taču Daina nav zaudējusi dzīvesprieku. Sirma, allaž smaidīga, labvēlīga.
Daina smej: «Mums ir pēckara paaudzes rūdījums. Toreiz nekādu kredītu nebija, pabalstus no valsts neviens negaidīja, un visi iztika. Atceros, kā dzīvoja mani vecāki, arī es protu iztikt ar mazumiņu - lētus un garšīgus produktus pērku tirgū. Fiziskās aktivitātes? Vasarā laukos ar izkapti pļauju zāli. Ceļojumos guļu teltīs un muti mazgāju rīta rasā. Priecājos, ka šovasar pēc piecdesmit gadiem satikās mūsu klase. Man katru dienu ir kāds mazs prieks. Esmu laimīga, ka dzīvoju Latvijā. Uz nacionālo parku Lielajā Kanjonā vairs neaizbraukšu, bet mazbērnus gan ceru sagaidīt.»