Ļoti daudzi vecāki uzskata, ka nekas nav briesmīgāks par to, ja bērni sākuši kost. Sev, mammai, māsai, citiem bērniem. Diezgan šausminošais ieradums sagādā problēmas, un šķiet, ka ļoti grūti ir tikt no tā vaļā. Aptuveni ceturtā daļa mazuļu kādā laika posmā pievērsīsies tieši košanai, turklāt tas ne tikai šausmina vecākus, bet arī apkārtējos, jo aiz nedarba paliek pēdas - mazas, sāpīgas zobu rindiņas uz ādas. Malorija Hensone, bērnu psiholoģe, uzskata, ka bieži vien pieaugušo reakcija ir neadekvāti pārspīlēta un tā vietā būtu jāsaglabā miers. Lielākoties bērni kož vecumā no diviem līdz trim gadiem, taču, ja ar nejauko paradumu netiekat galā laikus, tas var izvērsties. Ir daudz iemeslu, kādēļ atvases izvēlas pielietot zobus. Jaunāki bērni tādā veidā mēdz izrādīt pat mīlestību. Eksperti iesaka novērot, kādās situācijās tiek kosts. Vai tādējādi mazais rakaris izsaka kādu emociju, eksperimentē, aizsargājas, mēģina kontrolēt situāciju vai vienkārši ir neapmierināts un noguris? Vecāku uzdevums ir vienmēr reaģēt laikus, saka Hensone. Lai cik grūti arī tas būtu, ir jāsaglabā miers, nekad nepielietojot agresiju. Tomēr nevajadzētu izvairīties no problēmas, jo bērniem ir jāzina, ka viņu darbība ir nepieņemama. Novērojot, kad košana notiek visbiežāk, mēs spēsim reaģēt laikus, jau pirms bērns būs paguvis kādam iekost. Vecāki bieži iesaistās situācijā novēloti. Rīkojieties, aizvediet mazuli prom no situācijas, novietojiet sevi starp kodēju un viņa upuri, uzgriežot iniciatoram muguru. Izskaidrojiet, ka tā darīt ir nepareizi un otram tiek nodarītas sāpes. Paturot prātā šos noteikumus, būsim konsekventi mūsu rīcībā un laika gaitā noteikti spēsim tikt galā ar problēmu.
Sagatavojusi Edīte Ķirse