Drošības vārsts
Ilgstošs bezdarbs un zems atalgojums ir vieni no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ itāļi sakravā ceļasomas un dodas pāri robežām darba un kvalitatīvākas dzīves meklējumos.
Itālijas oficiālā statistikas biroja ISTAT šomēnes publicētie dati liecina, ka 2012. gadā kā bezdarbnieki bijuši reģistrēti 10,7% jeb aptuveni 2,7 miljoni iedzīvotāju darbspējīgā vecumā (šā gada janvārī bezdarba līmenis sasniedza rekordaugstu līmeni - 11,7%).
Tas ir divkārt augstāks rādītājs nekā Vācijā (5,5%) un Nīderlandē (5,3%), bet ne tik dramatisks kā Spānijā (26,3%) un Grieķijā (26,4%). Tajā pašā laikā Itālijā lielu daļu darbaspēka veido nereģistrētie bezdarbnieki, par kādiem uzskata cilvēkus, kuri ilgstoši ir bez darba, bet to aktīvi nemeklē.
Pagājušajā gadā šādi indivīdi veidojuši 11,6% (aptuveni trīs miljoni cilvēku) no visa darbaspēka Itālijā. Salīdzinājumam: Spānijā tie ir 4,7%, Grieķijā - 1,8%, Vācijā - 1,3%, bet Francijā tikai procents, raksta Reuters. Šajā rādītājā Itālija ir stabila līdere starp visām 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Aprīļa sākumā Itālijas Iekšlietu ministrija paziņoja, ka 2012. gadā emigrācija no valsts ir palielinājusies par 30% un aizbraucot aizvien vairāk jaunu cilvēku.
Ja 2011. gadā no Itālijas emigrējuši 60,6 tūkstoši cilvēku, tad pērn valsti atstājuši nepilni 79 tūkstoši. Ja aizpagājušajā gadā cilvēki vecumā no 20 līdz 40 gadiem veidoja 28,3% no visiem emigrantiem, tad jau pērn šī vecuma grupa veidoja 44,8% no kopējā aizbraukušo daudzuma.
Analītiķi uzskata, ka lielā mērā jauno un talantīgo aizplūšana ir saistīta ar augstu jauniešu bezdarbu, kas pašlaik ir sasniedzis 37% atzīmi.
Itālija arī pagātnē ir piedzīvojusi iedzīvotāju masveidīgu aizbraukšanu. No 1876. līdz 1915. gadam uz dzīvi ārzemēs pārcēlās 14 miljoni itāļu. Nākamais emigrācijas vilnis nāca pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā. Tas turpinājās līdz 1979. gadam, un šajā laikā valsti atstāja 7,4 miljoni itāļu, vairums no kuriem emigrēja uz Kanādu, Argentīnu un Austrāliju.
«Gadu desmitiem itāļiem emigrācija ir bijusi kā drošības vārsts, lai pārvarētu ekonomiskos un sociālos sarežģījumus pašu mājās,» uzskata pašreizējais Itālijas prezidents Džordžo Napolitāno.
Tomēr mūsdienās ir mainījies vidējā itāļu emigranta «portrets». Ja kādreiz viņi devās uz ārzemēm, lai iegūtu mazāk kvalificētus darbus, tad tagad aizplūst labu izglītību ieguvuši cilvēki.
Pietrūkst Romas debesis
Itāļu emigrantu iecienītākie galapunkti 2012. gadā bijuši Vācija un Šveice. Pērn uz Vāciju emigrējis vairāk nekā 31 tūkstotis itāļu, bet uz Šveici - vairāk nekā 8000.
Tulce un skolotāja Grācija Bonsinjore kopā ar vīru un meitu pirms diviem gadiem pameta Romu un pārcēlās uz dzīvi Šveices lielākajā pilsētā Cīrihē.
«Romā, neskatoties uz to, lai cik daudz mēs abi strādātu, nekad nepietika naudas,» 41 gadu vecā sieviete stāsta izdevumam The Christian Science Monitor. «Roma ir ļoti dārga pilsēta. Tā kā mums nebija sava mitekļa, mēs bijām spiesti maksāt lielu īri. Cīrihē mēs nopelnām pietiekami daudz naudas, lai segtu īri, komunālos maksājumus, apdrošināšanu un atļautos ceļot.»
Tomēr tā nav tikai nauda un labākas darba iespējas, kas itāļiem liek pārcelties uz dzīvi otrpus Alpiem. Šveicē un Vācijā dzīves kvalitāte ir krietni augstāka nekā Itālijā, kur ir bedraini ceļi, bizantiska birokrātija un slikts sabiedriskais transports.
«Mūsu meita viena pati var doties uz bērnudārzu, sabiedriskais transports vienmēr pienāk laikā, šeit gandrīz nav birokrātijas un visapkārt ir daudz spēļu laukumu un parku,» Šveices priekšrocības uzskaita G. Bonsinjore.
Tomēr dzīvei svešumā ir arī ēnas puses, jo dzimtenē ir palikuši radi un draugi, ir jārunā svešā valodā un jāadaptējas citā kultūrā. «Šveicieši ir ļoti ieturēti. Lai sadraudzētos ar viņiem, ir vajadzīgi vairāk nekā divi gadi. Un valoda ir grūta,» apgalvo Grācija. Viņi ar vīru ir nolēmuši, ka kādreiz atgriezīsies Itālijā, «jo mums pietrūkst zilās debesis, kādas ir tikai Romā».