Brālīti es spēlēju 18 sezonas, un no 60. gadu vidus līdz 90. gadu sākumam nebija neviena bērna, kurš Brālīti un Karlsonu nebūtu redzējis vairākas reizes. Brālītis bija mīlīgs, visiem patika. Mēs spēlējām daudz, rukājām ne pa jokam. Mūsu skatītāji novecojuši kopā ar mums, bet nav zudusi kopības saite arī ar jaunākām paaudzēm.»
Singa ir neaizvietojama
1. jūnijā mūzikas namā Daile norisinājās labdarības uzvedums Latvijas teātra vecmeistaru atbalstam Es esmu. Režisora Pētera Krilova vadībā kopā ar šodienas vadošajiem aktieriem spēlēja teātra spožie meistari, arī Tamāra Soboļeva. Sākumā gan Tamāra šaubījusies: «Mūsu paaudzei pietrūkst pašapziņas, bet tiku pierunāta, un viss beidzās labi. Vecie aktieri esam tāda mīļa brandža, vakars bija jauks un cilvēki atsaucīgi.» Tamāra stāsta: «Kad nomira Vera Singajevska, Normunds Naumanis rakstīja: «Ar aktrisi Veru Singajevsku man asociējas vissvarīgākais laiks dzīvē - patiesi laimīga bērnība -, un par to es viņai saku paldies. Žēl tikai, ka pasaulē labākā teātra Karlsona brālītis - Tamāriņa Soboļeva - paliek viens.» Atcerējos rakstīto un nolēmu - kā ir, tā ir, kāpšu uz skatuves viena (aktrisei acīs asaras - red.).»
Tamāra ļoti lūdz uzrakstīt kādu mīļu savas dzīves epizodi: «1968. gadā teātrī spēlējām Karlsona pirmizrādi. Svantesonu ģimenei uz skatuves mugurā bija sintētiski, dikti krāsaini japāņu džemperi. Izrādes laikā ievēroju, ka pirmajā rindā sēž mīlīgs blonds puisītis tādā pašā džemperī. Pieskrēju, un mēs viens otram rādījām, ka mums līdzīgi džemperīši. Pēc daudziem gadiem uzzināju, ka no tā puisīša izaudzis teātra zinātnieks Normunds Naumanis.»
Nepatīk ņuņņāties
Tamārai Soboļevai jeb Tamiņai, kā viņu Jaunatnes teātrī sauca kolēģi, jau piecus gadus dzīve rit Jelgavā: «Mums Rīgā bija liels dzīvoklis, bet sākās neatkarības gadi, un bija jāaiziet uz Jelgavu, kur tagad dzīvojam vīratēva būvētā namiņā. Pārcelties bija morāli smagi, jo Rīgas dzīvoklī grāmatas vien bija no sienas līdz sienai, nemaz nerunājot par pārējo iedzīvi. Taču galvenais - Rīgā visur varēja aiziet kājām! Tā man tagad ļoti pietrūkst, ikreiz jārēķinās, ka pēdējais mikroautobuss uz Jelgavu aiziet vienpadsmitos vakarā.» Tamiņa pajoko, ka tagad dzīvojot kā krievu filmā Mimo okon idut pojezda (gar logiem aiztrauc vilcieni - red.), jo daudz kas paliek neredzēts.
«Taču man nepatīk ņuņņāties, esmu žirgta! Kad 1992. gadā slēdza Jaunatnes teātri, es 15 gadus iznēsāju laikrakstu Diena, jo pensija niecīga - tikai 15 latu. Dažu dienu iznēsāju pat 60 kilogramus preses, avīzes bija jāuznes arī sestajā stāvā. Vajadzēja sevi pietaupīt, vismaz laikus iegādāties ratiņus. Man ir augsts sāpju slieksnis, bet muguru toreiz sabeidzu. Taču tik un tā tas bija brīnišķīgs laiks. Pēc tam kādu laiku kopu veikalu Kolonna Ģertrūdes ielā - tur viss bija skaists kā sapnī, balts, smaržīgs, meitenes mīļas, bet valdība noteica - vai nu pensija, vai darbs, un es izvēlējos pensiju. Drīz arī bija jāsāk dzīvot Jelgavā. Pie omes dārzu kopt braucām visās brīvdienās, viņa tikai teica, kas jādara. Toreiz nebija laika, tagad vairs nav dukas. Dārzs jau vecs - tur omes stādītie koki, pojenes, flokši. Man nav zaļo pirkstiņu, es stādu visu, un dārzā jau visa kā ir bišķi par daudz. Mazdēls namiņu izremontēja, mazliet pārbūvēja, ūdeni ievilka. Dzīvojam. Pavasarī atkal ābeles ziedēja, dārzā bija skaisti pēc suņa.»
Ar ķīmijas fakultātes studentu Imantu Kristiņu Tamāra iepazinās vilcienā, braucot no izrādes Mūsu sētas bērni. Viņi apprecējās 1963. gadā, piedzima meitas Ieva un Ilze, tagad no katras ir pa trim mazbērniem. Par tik ilgas kopdzīves noslēpumiem aktrise spriež vienkārši: «Nenoripoja jau dzīve kā spoža pērlīte, visādi gājis. Mēs maz bijām kopā, jo man bija noslogotība teātrī, viesizrādes. Mums katram bija sava nodarbe un arī kopīgas intereses, un tas nav mazsvarīgi. Imantam ļoti patīk teātris, abi skatījāmies izrādes arī Maskavā un Ļeņingradā, viņš daudz lasīja, pasvītroja būtisko, nolika man izlasīt. Laikam arī meitas vairāk audzināja Imants, viņiem bija savi jociņi, humors, Imants abām pina bizes. Tagad esmu vaķis - tā mani iesauca vecākais mazdēls un nu jau tā mani sauc visi mājinieki. Imants ir vectētis.»
Vinnēt grūtības
Kad uzrunāju aktrisi intervijai, biju gatava doties pie viņas uz Jelgavu, bet Tamiņa lēma citādi: «Nē, nē, es labprāt aizbraukšu uz Rīgu, tikai norunājam stingri vietu un laiku, jo es mobilo tālruni nelietoju.» Vai tad Tamiņai alerģija pret telefoniem? Viņa televīzijā tik atraktīvi reklamē mobilo telekomunikāciju sakaru operatoru Amigo! Aktrise skaidro: «Man cipari uz aparāta par smalku, tad brilles jāmeklē un vēl telefons somā jāatrod. Man arī dikti nepatīk, ka mikroautobusā visi skaļi runā pa telefoniem. Pat Baložu kapos Jelgavā skatos: viena kundzīte vienā, otra - otrā kalniņā, un abas sakliedzas pa telefonu. Man pietiek ar mājas telefonu.»
Tamāra Soboļeva nesūdzas par gadu skreju, priecājas par katru iespēju uzkāpt uz skatuves, ar pateicību atceras piedalīšanos JRT izrādē Čūska 2000. gadā. Tā bija smeldzoši skaista atgriešanās vecajā Dailītē. «Man patika piedalīties arī filmā Džimlai Rūdi rallalā, kaut viegli tur nebija, bet esmu lepna, ka tādā vecumā varu vinnēt grūtības. Es nenožēloju neko, un esmu priecīga arī par to, ka esam kopā bijušās Jaunatnes teātra aktrises. Mūsu tikšanās ir ļoti spirdzinošas. Lai vēl ilgāk tā.» Tamiņa saglabājusi spēju sapņot, lūkoties zvaigznēs, ikdienā ieraudzīt brīnumaino.