Libānas galvaspilsētā kontrastu netrūkst. Vienā tās rajonā pagājušajā ceturtdienā nogranda nāvējošs sprādziens, kas nogalināja un ievainoja milzu skaitu cilvēku, bet citur par to it kā nemaz neliekas zinis. Kopš 1975. gada, kad šajā valstī sākās pilsoņkarš, šeit pieredzēts tik daudz vardarbības, ka neatliek nekas cits, kā vien izturēties pēc iespējas vēsāk. Dzīve taču nekad neapstājas, it kā demonstratīvā brašumā apgalvo libānieši, taču vienlaikus visi atzīst, ka izjūt bažas par dažu tuvāko gadu nākotni. Šeit neuzdod jautājumu, vai karš Sīrijā ietekmē situāciju Libānā, un to, vai tas apdraud situāciju arī šajā turīgajā Vidusjūras valstī. Abas valstis ir saistītas, jāatceras kaut vai Damaskas militārā klātbūtne Libānā līdz pat 2005. gadam, Libānas premjerministra Rafika al Hariri slepkavība, arī palīdzība šiītu kustības Hizbollah kaujiniekiem. Tāpat arī tagad - sākot ar augsta ranga politiķiem līdz ierindas pilsonim, vienkāršam politikas vērotājam, nevienam nav šaubu, ka bumbas uzspridzināšanai Hizbollah rajonā Beirūtā ir vistiešākais sakars ar karu Sīrijā un šīs kustības kaujinieku cīņu prezidenta Bašāra al Asada pusē. Šī ir spēle ar ļoti augstām likmēm, tādēļ vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti, ka no pašu libāniešu rīcības maz kas ir atkarīgs. Notikumu gaitu dzenot uz priekšu radikāli noskaņoto šiītu un sunnītu savstarpējā cīņa, kā arī lielvalstu intereses. Kādas tās ir, redzams no pagalam nesteidzīgās rosības Sīrijas konferences organizēšanā, kas tagad atlikta uz rudeni. Saprotams, ka vasaras karstajos mēnešos šāda ranga politiķiem «klājas» zvilnēt uz jahtas klāja, nevis lauzīt galvu par kaut ko tik āķīgu kā karu Sīrijā. Vai arī strādāt pie tā, lai pēc dažiem gadiem kaut kas līdzīgs neatnāk arī uz turīgo Libānu. Tas pats sakāms arī par ANO. Šīs organizācijas vadība, šķiet, arī devusies ļoti garā vasaras atvaļinājumā, jeb arī Banam Kimunam un viņa padomniekiem vienkārši nav ko teikt. Bet kādēļ nevarētu apsvērt kaut vai ANO miera spēku nosūtīšanu uz Sīriju - kaut vai sākumā uz pierobežas joslu ar Libānu. Diezin vai tas nodarītu kaitējumu esošajai situācijai. Turklāt - uz turieni varētu pārsūtīt lielāko daļu no kontingenta, kas izvietots Libānas dienvidos Izraēlas robežas tuvumā. Viņu atrašanās un patrulēšana šajā valstī jau sen nešķiet nepieciešama.
Šķiet, libānieši šobrīd arī īsti nezina, cik ilgi var turpināties bēgļu pieplūdums no Sīrijas. Kādā brīdī tas var sasniegt kritiskus apjomus. Tas jau tagad mainījis uz slikto pusi daudzu libāniešu dzīvi, jo viņi zaudējuši darbu. Šo cilvēku vietā daudzi darba devēji izvēlējušies sīriešus, kam iespējams maksāt uz pusi mazāku algu. Vai šo cilvēku ilga uzturēšanas var nopietni ietekmēt arī drošību Libānā - visdrīzāk nākas atbildēt apstiprinoši. Vairums šo cilvēku ir nabadzīgi, un, kā zināms, tieši šī sabiedrības daļa parasti kalpo par labu bāzi dažādiem ekstrēmistiem. Tomēr, neraugoties uz bažām, visu reliģiju pārstāvji Libānā apgalvo, ka cerot uz mieru nākotnē.