Lai kādi būtu bijuši toreizējā prezidenta Zatlera motīvi, rīkojums jāvērtē pēc rezultāta. Un rezultāts ir tāds, ka situācija Latvijā kopumā ir ievērojami uzlabojusies, jo, ja tā var teikt, lielo politikas pircēju ietekme ir būtiski mazinājusies. Tas gan nenozīmē, ka neturpinās mēģinājumi politiku ietekmēt - tādi ir bijuši, ir un būs, turklāt visās valstīs. Var būt arī, ka kaut kur veidojas jauni «pircēji», tomēr šī atelpa ir devusi iespēju sakārtot likumdošanu tā, lai kāds neiegūtu neproporcionāli ietekmēšanas iespēju.
Tomēr kā jūs varētu komentēt Vienotības līderes Āboltiņas visnotaļ skeptisko Rīkojuma nr. 2 vērtējumu?
Katram ir tiesības uz viedokli, turklāt mēs jau nezinām, kāds spriegums tolaik bija starp šīm abām valsts augstākajām amatpersonām. Šīm personiskajām attiecībām vēsturē ir liela nozīme. Piemēram, Buša un Širaka (bijušie ASV un Francijas prezidenti) savstarpējā nepatika noveda pie ļoti smagnēja procesa ANO, pēc tam kad ASV nolēma ievest karaspēku Irākā. Arī politiķi ir tikai cilvēki.
Runājot par Eiropas Savienības aktualitātēm, skaidrs, ka mums svarīgākais ir nākamais finanšu plānošanas periods. Vispirms par tiešmaksājumiem lauksaimniekiem - kas tur jauns, kas ir reāli sasniedzams, un ko mēs vienkārši prasām, zinot, ka nedabūsim?
Nu to, kas sasniedzams reāli, mēs uzzināsim pēdējā naktī.[..] Ja ne tik strupi, tad ir tā, ka šobrīd esam iegājuši trešajā stadijā. Pirmā stadija bija panākt, lai citu valstu politiķi vispār saprot, ka ir milzīga problēma, - tas ir izdarīts. Nākamā stadija bija fokusēt uzmanību uz Baltijas valstīm - lai kolēģi saprot, ka ir jārod risinājums. Tas ir noticis, to skaitā tāpēc, ka uz Latviju ir atvestas t. s. atslēgas figūras attiecīgajos jautājumos. Un tagad mēs esam trešajā, visgrūtākajā, stadijā, kad jārod konkrēti risinājumi konkrētā pieejamā naudas daudzuma situācijā. Tiek apspriesti vismaz trīs dažādi scenāriji. Man šķiet, ka lielāka skaidrība būs jau visai drīz, jo 18.-19. jūnijā parlamentā izskatīšanai tiek nodoti četri likumdošanas ziņojumu projekti, kas skar lauksaimniecības reformu. Pēc tam sekos intensīvs labojumu un papildinājumu iesniegšanas un apkopošanas process. Tad septembrī sāksies sarunas par kompromisu. Mēs šobrīd esam saņēmuši atbalstu no Vācijas deputātiem; lielais izaicinājums būs to iegūt arī no Francijas pārstāvjiem. Līdz ar to es gribētu teikt, ka Latvijā šobrīd ir ārkārtīgi jākoncentrējas uz darbu ar Franciju - visos iespējamos līmeņos. Vispār, ja es būtu premjers vai Valsts prezidents, es vērstos pie Vairas Vīķes-Freibergas un viņas piekrišanas gadījumā ieceltu viņu par īpašo vēstnieci šajos jautājumos, arī tajos, kas skar Latvijas uzņemšanu eirozonā.
Ir dzirdēta arī tāda versija, ka mums būs gandrīz vai jāizvēlas: ja gribat lielākus maksājumus saviem zemniekiem, tad jums jārēķinās ar mazākiem līdzekļiem Kohēzijas fondos.
Tas «stāsts» nāk no Eiropas Komisijas ierēdņiem, kuriem, atvainojos, ērtāk ir radīt tādu vienu intrigu... Tā nav nekāda alternatīva - kā var attīstīt laukus bez ieguldījumiem ceļos un cita veida infrastruktūrā?! Cik esmu runājusi ar mūsu ministriem, premjeru, viņi negrasās pieņemt šādu «alternatīvu». Problēma ir tā, ka ekonomiskā krīze uzliek savu spiedogu - Eiropa ir saplānojusi vairāk pasākumu, nekā ir naudas, Eiropas Komisija nevar pilnībā izpildīt saistības, un tad sākas visādas tehnokrātiskas manipulācijas...
Aizvadītajā nedēļā tika publiskoti t. s. konverģences ziņojumi, un radās iespaids, ka tiek meklēti iegansti, lai Latviju eirozonā neuzņemtu.
Iespējams, ir zināma dubultā stratēģija, t. i., tiek formulēti argumenti, kurus izmantot negatīva lēmuma gadījumā. Ko tur teikt... Ir rūpīgi jāstrādā, lai pārliecinātu Eiropas Centrālo banku, eirozonas ietekmīgākās valstis. Tomēr es gribētu atgādināt, ka arī Igauniju neuzņēma eirozonā atplestām rokām un aplaudējot. Ziņojums par mums nav nedz labāks, nedz sliktāks par to, kāds tas bija Igaunijai tolaik, turklāt mūsu rīcībā ir vēl viens gads - aktīvi un saskaņoti jāstrādā. Un mēs to varam. Tiesa, paralēli ir ļoti uzmanīgi jāseko, kas notiek ar pašu eirozonu. Piemēram, ziņas no ceturtās lielākās eirozonas valsts Spānijas ir ļoti satraucošas. Īsi sakot, mums ir jābūt pragmatiskiem. Man gan jāsaka, ka apokaliptiskas prognozes par eiro izskan jau kopš šīs valūtas rašanās. Un man ir ļoti grūti iedomāties, ka var sabrukt tik liela valūta, kurā daļu savu rezervju glabā, piemēram, tāds milzis kā Ķīna. Citiem vārdiem sakot, eiro stabilitātē ieinteresētas ne tikai eirozonas valstis.
Intervēja Andrejs Panteļējevs, sagatavoja Māris Zanders