Valdis Dombrovskis (Vienotība) vairs nav Latvijas premjers. Un šajā gadījumā nav pat svarīgi, vai viņš tiešām sajuta sevī politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju vai viņu piespieda aiziet Valsts prezidents Andris Bērziņš.
Dombrovskis ir prom, un diezgan drīz mums būs jauna valdība un jauns tās vadītājs. Jau parādījušās pirmās spekulācijas par to, kurš tas varētu būt, un diemžēl viss liecina, ka mēs nedabūsim nācijas līderi, cilvēku, kurš spēj iedvesmot ļaudis un rosināt reālas pārmaiņas. Par premjeru atkal strādās kāda Dombrovska tipa pelēcība bez skaidra viedokļa, savas pārliecības un drosmes rīkoties.
Pretēji daudzu gaidām šis cilvēks nebūs reformators, pārmaiņu ieviesējs un problēmu risinātājs.
Un ir kļūdaini uzskatīt, ka nebūs tāpēc, ka Latvijā trūktu cilvēku. Nē, cilvēki ir, taču sistēma ir tāda, kas izslēdz jebkādu līderu izvirzīšanos. Sāksim jau ar pašu galveno - Latvijā ir Satversmē noteikta proporcionālo vēlēšanu sistēma un līdz ar to jau šūpulī ielikta nestabilu un kašķīgu koalīciju valdību veidošana. Šīs koalīcijas realizē tādu uz kompromisiem balstītu politiku, par kuru nav balsojis neviens, un līdz ar to rodas sabiedrības neuzticība varai. Ja pēc līdzīgas sistēmas liktu dzīvot tādai parlamentārisma tradīcijās balstītai valstij kā Lielbritānija, haosa un viduvējību laiks sāktos arī tur. Un te nav runas par alkām pēc stingrās rokas vai kā tāda. Runa ir par elementāru nepieciešamību pēc reāla līdera un cilvēka, kurš spēj uzņemties atbildību.
Galu galā arī privātos uzņēmumos par vadītājiem un menedžeriem liek personas, kuras ir spējīgas vadīt, nevis tikai vienkārši raudzīties uz notiekošajiem procesiem un cerēt, ka nekas slikts nenotiks.
Te mēs nonākam pie nākamā punkta - tātad līderi un vadīt spējīgi cilvēki mums tā kā būtu. To rāda privātā biznesa piemērs. Tomēr politikā un valsts pārvaldē viņu ir ļoti maz, un atbildes - kāpēc - ir samērā elementāras.
Jā, arī tāpēc, ka politikā un valsts sektorā vispār ir vienkārši smieklīgi zemas algas, un ir pilnīgi skaidrs, ka ir maz tādu cilvēku, kuri būtu gatavi, teiksim, savu 4000 latu lielo augsta vadītāja mēneša algu uzņēmuma vadībā nomainīt pret 1000 latiem politikā. Turklāt arguments - kāds dzīvo vēl sliktāk - šajā gadījumā neiztur nekādu kritiku, jo mēs taču gribam, lai mūs vada labākie, nevis kaut kas tāds, ko konkrētajā brīdī var sakasīt.
Un, pat ja kāds arī izšķiras politikā ieiet, ir visai skaidrs, ka lielu daļu viņa turpmāko gaitu pavadīs konstanta nomelnošana un apliešana ar samazgām. Bieži vien pilnīgi bez nekādas kritiskas pieejas vai analīzes, bet izejot no oponenta vai žurnālista simpātijām un antipātijām.
Tāpēc, lai tiešām notiku reālas pārmaiņas, pašos pamatos ir jāmaina visa sistēma un jāļauj uz politiskās skatuves iznākt ļaudīm, kuri spētu radīt cilvēkos ne tikai ticību valstij.