Paši zemnieki par cīnīšanās rezultātā iespējamo guvumu runā izvairīgi, taču kopumā lielāko rūgtumu varētu izjust zemes nomnieki. Lai arī tieši viņi saņem tiešmaksājumus, Eiropas pieredze liecina, ka īpašnieki mēdz samērot tiešmaksājumu lielumu ar zemes nomas maksu. Tas nozīmē, ka nomas maksas varētu pieaugt, bet nomnieku iespējas zemi iegādāties pašiem varētu sarukt.
Balstās uz cerību
Godīgāki un vienlīdzīgi tiešmaksājumi lauksaimniekiem ir viena no Latvijas prioritātēm, apspriežot nākamā finanšu perioda 2014.-2020. daudzgadu budžetu. Cīniņi notiek Briseles gaiteņos un pilsētas galvenajās ielās, jau vairākas reizes baltiešu zemnieki devušies pie Eiropas Savienības (ES) varenajiem, lai atgādinātu - līdzšinējais tiešmaksājumu līmenis 35% apmērā no ES vidējā ir nevienlīdzīgs un kropļo Baltijas iespējas konkurēt vienotajā tirgū. Prasība, pie kuras Latvijas pārstāvji sola turēties ar zobiem un nagiem - panākt vismaz 80% no ES vidējā, kas nozīmētu, ka gadā par hektāru lauksaimnieks saņemtu 212 eiro līdzšinējo 95 vietā. Pirmais solis panākts - Eiropas Parlamentā (EP) jau sola 65% (177 eiro uz hektāru), taču lauksaimnieki un valsts amatpersonas ir apņēmības pilni saņemt vēl vairāk.
Tomēr ekonomikas likumsakarības ir nepielūdzamas - ja zemes apsaimniekošanai tiks palielināts finansiālais atbalsts, arī tās vērtība kāps. Nekustamo īpašumu uzņēmuma Latio apkopotie dati liecina - zemes cenas pēdējā gadā ir pieaugušas vismaz par ceturtdaļu, taču kāpums sācies jau pirms diviem gadiem. Tas sakrīt arī ar laiku, kad Latvijas zemnieki sāka pacelt balsi, pieprasot vienlīdzību Eiropā.
Zemnieku saeimas (ZS) pārstāvis Mārtiņš Trons, kura ģimene saimnieko Ludzas pusē, atzīst - jau tagad daudzi zemes īpašnieki cerībā uz lielākiem tiešmaksājumiem paaugstina zemes cenas. «Tā daļa, kas gribēja zemi pārdot ātri, to izdarīja jau pirms četriem pieciem gadiem - tagad palikuši īpašnieki, kuriem finansiāli tā vajadzība nebija tik spiedīga, viņi saprot zemes vērtību un ir gatavi nogaidīt, kad tā celsies,» saka M. Trons, norādot, ka lielākie ieguvēji būs lielie zemes īpašnieki, kas lauksaimniecības platības iznomā.
Viņš stāsta, ka jau tagad nomas līgumi lielākoties tiekot slēgti līdz 2013. gadam, kā arī bieži tiek paredzēts punkts - pēc vienas puses lūguma nomas maksu var pārskatīt. «Negribētos piedzīvot tādu situāciju kā Eiropā, kur zemes īpašnieki par hektāru prasa nomas maksu, kas ir atbilstoša tiešmaksājumiem,» saka M. Trons.
Tā kā nomas līgumus likumdošana reģistrēt nepieprasa, precīzi dati par to, kas no zemes apsaimniekotājiem ir īpašnieki, kas - nomnieki, apkopoti nav, atzīst Lauku attīstības dienesta direktores vietnieks Ģirts Krūmiņš. Pēc ZS apkopotajiem datiem, 100% nomātā zemē saimnieko 4% ZS biedru, savukārt 37% biedru nomātā zeme pārsniedz vairāk nekā pusi no apsaimniekotām platībām.
Bijušais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze (ZZS)stāsta - lauksaimniecības tiešmaksājumi paaugstina zemes cenas ne tikai Latvijā, bet arī pārējā ES. «Faktiski tiek pielīdzināts, cik lieli tiešmaksājumi, tik lielas arī zemes cenas un nomas maksas,» novērojis arī M. Roze.
Tendence neizbēgama
Latvijas Zemnieku federācija (LZF) pauž arī bažas, ka, zemes cenām augot, vietējie lauksaimnieki nevarēs atļauties maksāt tādas summas kā ārzemnieki. Latvijā lielākie zemes īpašnieki jau šobrīd ir uzņēmumi, kuru akcionāri ir skandināvi, liecina pētniecības centra Baltic Screen pētījums.
Zemkopības ministre Laimdota Straujuma atzīst - šāds risks pastāv, tāpēc ir svarīgi savlaicīgi domāt, kā to novērst. Viens risinājums varētu būt mazo un vidējo zemnieku kooperācija - apvienojoties saimniekot ir vieglāk. Svarīgi arī definēt, tieši kas skaitās aktīvais zemnieks, kuram pienāktos tiešmaksājumi. Ministre kā glābiņu min arī zemes kreditēšanas programmu - valsts garantētajam kredītam ar 4% likmi pagaidām atvēlēti 10 miljoni latu. Tiesa, jau pirmajā mēnesī iesniegtie lauksaimnieku pieprasījumi pārsnieguši 15 miljonus.
Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe norāda - jebkurš atbalsts, jebkuras subsīdijas veicina tendenci zemes cenām pieaugt, jo pārdevējs zina, ka pēc laika potenciālais pircējs būs gatavs samaksāt vairāk. Taču zemes cenas kāpums var būt ne tikai saistībā ar tiešmaksājumiem, bet arī to, ka ir palaista zemes kreditēšanas programma, uzskata I. Gulbe.
Arī Latio Vērtēšanas daļas vadītāja Diāna Štāle atzīst - pēdējos divus mēnešus jūtama interese par iespēju izmantot valsts kreditēšanas programmu, arī tas cenu pieaugumu ietekmē. Viņa gan norāda - atšķirībā no agrāk novērotajām tendencēm, ka zemi vēlas iegādāties pārpircēji, tagad potenciālie klienti ir paši zemnieki, kuri vēlas paplašināt apsaimniekojamās platības.
Eiroparlamentāriete Sandra Kalniete, kura ir viena no skaļākajām balsīm Briselē zemnieku aizstāvībai, atzīst - Latvijas situācijā ir tendence, ka cena kāpj, tas notiek gan tiešmaksājumu dēļ, gan arī tāpēc, ka ārzemju pircēji ir gatavi maksāt vairāk. Kā vēl vienu zemes sadārdzināšanās iemeslu savukārt I. Gulbe min izkārpīšanos no krīzes. «Zemākajā punktā krīzi piedzīvoja arī lauksaimnieki, krita graudu un piena cenas, nauda neienāca un bankas nedeva kredītus - tagad situācija ir mainījusies, ienākumi pieaug, zemnieki var atļauties maksāt vairāk, tāpēc arī zemes cena atkal aug,» spriež I. Gulbe. LZF vadītāja Agita Hauka akmeni met arī biogāzes audzētāju laukā. «Biogāze, kas sākotnēji bija paredzēta kā lauksaimniecības atbalsts, tagad ir kļuvusi par biznesu. Naudas viņiem ir daudz vairāk, jo bijis valsts atbalsts, tagad viņi var maksāt pietiekami, un pastāv bažas, ka nomas zemes varētu kļūt par kukurūzas platībām, jo kurš tad grib saņemt mazāk,» saka A. Hauka.
Iegūs tieši ražotājs
«Protams, zemes cena paaugstināsies, taču līdz ar augstākiem tiešmaksājumiem situācija īpaši nemainīsies - Latvijas apstākļos ieguvējs būs ražotājs, jo tiešmaksājumus saņem nomnieki,» tomēr uzskata S. Kalniete, norādot, ka šobrīd nomas maksas nav īpaši augstas, Ls 15-40 par hektāru gadā. Viņa uzsver - ja zemnieks saņem vairāk naudas, viņš arī varēs vairāk izdarīt. Arī, ja pieaugs nomas maksas, zemniekiem, kas apsaimnieko nomātu zemi, būs lielāki tiešmaksājumi, ar kuriem var attīstīt saimniecību.
Savukārt A. Hauka izsakās stoiski - zemniekam jāprot pielāgoties jebkurai situācijai, jo šo tendenci apturēt nav iespējams. M. Trons par nākotnes ieguvumiem runā piesardzīgi - arī pašu zemnieku vidū bijušas diskusijas, vai vispār vajag cīnīties par lielākiem tiešmaksājumiem, ņemot vērā to ietekmi uz zemes cenu, tomēr vienošanās panākta, un nekādu atkāpju pozīcijā nebūs.