Neredz jēgu cīnīties
«Bizness ir apstājies,» nopūšas Zolitūdes tirgus direktors Konstantīns Klaucēns. «Neviens taču te nevar konkurēt ar lielajām tirdzniecības ķēdēm. Zolitūdes tirgus ir uzbūvēts nomalē, līdz ar to,» tirgus direktors apklust, vien pēc īsas pauzes domu pabeidz, «ir tā, kā ir.» K. Klaucēns skatās Zolitūdes tirgus deviņdesmito gadu fotogrāfijās un bilst: «Te tak nav ko salīdzināt, tad vismaz kaut kas bija. Tagad palikuši tikai divi trīs zemnieki, un viss.» K. Klaucēns stāsta, ka ir diezgan cīnījies, lai situāciju uzlabotu, taču bezjēdzīgi - tirgus atrodas rajona nomalē un dislokācijas vieta spēlē lielu lomu. Latvijas Tirgu savienības valdes priekšsēdētāja Aiga Šmite teic, ka tirgiem ir grūti konkurēt ar lielveikaliem, jo tiem nav naudas, lai reklamētos. «Publiskajā vidē informācija par aktuālajiem piedāvājumiem tirgos teju nav vispār. Vienīgā mārketinga aktivitāte ir no mutes mutē, bet tas nedarbojas uz tik lielu masu kā reklāma televīzijā,» saka A. Šmite, piebilstot, ka lielākā daļa tirgu ir uz izdzīvošanas sliekšņa. Daļa pārtiek no treknajos gados sapelnītā, tomēr īpaši grūti klājas tirgiem Latvijas reģionos. «Ir jau, protams, izņēmumi. Piemēram, Liepājas Pētertirgu cilvēki ir ļoti iecienījuši, iepirkties tur skaitās stilīgi. Citādāk ir Saldū. Tur tirgum ļoti tuvu atrodas trīs lielveikali. Protams, cilvēks labāk izvēlas kartupeļus nopirkt Superneto par akcijas cenu, nekā pāriet pāri ielai, lai iegādātos tos no zemniekiem,» stāsta A. Šmite. Viņa teic, ka situācija dažādās pilsētas ir atšķirīga, arī pieeja tirgus biznesam ne visur ir vienāda, piemēram, Daugavpilī tirgus atrodas lielā tirdzniecības kompleksā, kur ir ne tikai veikali, bet arī boulinga zāle un cita veida aktivitātes. «Cilvēku tradīcijas ir būtiski mainījušās un ietekmējušās no lielveikalu piedāvājuma. Mēs esam uztaisīta patērētāju sabiedrība, kura dodas iepirkties tur, kur liek reklāmas,» secina A. Šmite.
Nav viegli arī lielajiem
Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājs Anatolijs Abramovs teic, ka Vidzemes tirgus jau divus gadus strādā ar zaudējumiem - apmēram pusotru tūkstoti latu mēnesī. Pēdējo reizi tas nesa peļņu 2007. gadā, taču situāciju izmainīja ugunsgrēks gaļas paviljonā. Pēc nelaimes tas tika slēgts, un tirgus zaudēja pircējus. «Tirgus apmeklētību ietekmējuši arī citi apstākļi. Piemēram, daudz klientu bija Rīgas 1. slimnīcas ziedu laikos. Pacientu draugi un radinieki nāca viņiem pirkt pārtiku,» klāsta A. Abramovs. Ne bez grūtībām iztiek arī Āgenskalna tirgus. Centrāltirgus to nodevis privāta nomnieka apsaimniekošanā, tomēr tas neesot ieinteresēts tirgū veikt lielus ieguldījumus. «Viņš veic ieguldījumus, lai tikai uzturētu savu saimniecisko darbību. Gada vidū noslēdzām līgumu ar komersantu, kurš gatavo pieteikumu dokumentāciju Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu saņemšanai projektam, lai renovētu Āgenskalna centrālās ēkas fasādi,» stāsta A. Abramovs. Arī Centrāltirgus ir pārmaiņu priekšā. Patlaban tā tiešā pārvaldībā ir gaļas, sakņu un zivju paviljons, ilgtermiņā iznomāts ir piena un gastronomijas paviljons. «Pamatīgas renovācijas un rekonstrukcijas paviljonos nav bijis ilgu laiku, tāpēc esam pieķērušies, lai savestu kārtībā inženierkomunikācijas, lai tiktu nodrošināta apkure un kondicionēšana atbilstoši klimatam,» klāsta A. Abramovs. Šis tirgus konkurenci no mazajiem komersantiem neizjūt, tieši pretēji - uz turieni iepirkt produkciju dodas citu tirgu pārdevēji.