Nezinu, kurš to ziņu bija palaidis pirmais - vai nu tendenciozi uzrakstītā izstādes koncepcija, nejaušie paziņu viedokļi, manis pašas gaidas, vai viss kopā. Ekspozīcijai veltīju divas ilgas stundas - tās sastādīšanā patiešām ir ieguldīts vērā ņemams darbs, turklāt materiāls sakārtots tēmās, proti, politika, reliģija, seksualitāte, kultūras kanons un ētikas normas. Kad iznācu no zāles, muzeja darbiniece mani aicināja uzkāpt arī otrajā stāvā. Atteicu, ka nu jau būs gana, taču darbiniece manu atbildi pārprata un paskaidroja, ka tur gan «nekā tāda» neesot.
Tad es gāju pa ielu. Lija lietus. Vietā, kur sazarojas Brīvības un Tērbatas iela, bija novietots sadragāts auto, kas ir daļa no Ceļu satiksmes drošības direkcijas kampaņas pret braukšanu dzērumā. Divas meitenes pie tā fotografējās. Tālāk, iepretim Ministru kabinetam, bija izvietotas bērnu gultiņas, tiesa, es lāgā nevarēju saprast, vai to mērķis bija panākt dzimstības paaugstināšanos vai uzlabot dzemdību aprūpi Latvijā, jo paspēju tikai izlasīt kaut ko līdzīgu: «Mani smiekli nekad neskanēs.» Tad lietus bija kļuvis jau tik stiprs, ka pat lietussargs mani nespēja glābt. Galvā ņirbēja jocīgi tēli. Es gāju un domāju, ko tas viss nozīmē.
(Ne)vajadzīgās robežas
Viens no izstādes vadmotīviem, kas nemitīgi tiek atkārtots, ir provokācija, lai arī kuratore Sniedze Kāle atrunā, ka šādu notikumu iedarbība vienmēr ir īslaicīga un izstādi nevajadzētu uztvert kā izaicinošu Latvijas mākslas liecību atlasi. Šis apgalvojums man liekas diezgan neskaidrs. Kas tad ir provokācija? Iespējamā atbilde - kāda darbība ar mērķi izraisīt noteiktu reakciju. Ja uz izstādē iekļautajiem darbiem skatās šādā gaismā, tad skatītāja vai kāda cita, piemēram, kariķētā politiķa, iepriekš paredzētā atbilde būtu sašutums vai noraidījums, kas netiešā veidā norādītu, ka tiek pārkāpta kāda robeža, vienlaikus jautājot, cik šī robeža patiešām ir pamatota. Vienīgā patiešām acīmredzamā robeža, kas izstādē tiek apšaubīta, attiecas uz pieņēmumu, ko drīkstētu vai nedrīkstētu attēlot mākslas darbā (varbūt tas ir jo iespaidīgi tieši tāpēc, ka ekspozīcija notiek Arsenālā?). It īpaši otrajā zālē patiešām dominē neglītais un ciniskais, tajā skaitā Kristiana Brektes estetizētie sabrauktie dzīvnieki no sērijas Morgs, kas diezgan burtiski, manuprāt, ilustrē Sūzenas Sontāgas brīdinājumu par mākslu, kas, paaugstinot noturību pret dzīves šausmām, revidē morāli. Taču, kā raksta Sontāga, cena, kas par to jāmaksā, ir gana augsta - cilvēks zaudē spēju adekvāti uztvert īstenību un vienkārši kļūst neglābjami naivs. Diez vai tas ir labākais veids, kā atbildēt uz «mietpilsonisko miera stāvokli», kam izstādes anotācijā tiek pieteikts uzbrukums. Taču, atgriežoties pie pārējiem izstādes darbiem, man nez kāpēc liekas, ka tikai retu reizi mākslinieka iecere patiešām bijusi kādu izaicināt. Varbūt tie bija joki, pašironija, protests vai vēl kaut kas pilnīgi cits, taču viņa motivācija izstādē vairs nav acīmredzama, jo lielā etiķete Negantnieki un darbu atlases princips šīs daudzās interpretācijas iespējas nonivelē vai pat dara neiespējamas. Darbi tā arī neizkāpj no «huligānisma» žanra ietvariem. Jādomā, visskaidrāk provokācijas aspekts izpaužas sociālpolitiskos darbos, lai arī, protams, to spēks ir tikai tiktāl, kamēr šajā jomā pastāv kādi ierobežojumi, vai arī - ja sava metaforiskā satura dēļ tie saglabā kādu jēgu arī tad, kad to tiešais pretinieks ir kapitulējis. Savukārt gleznas ar izķēmotiem mūsdienu politiķiem, kuru dubultotie sejas vaibsti ir kā parodija par viņu dubulto morāli, tā īsti neko arī neizsaka. Te vietā būtu uzdot jautājumu, kā šodien Latvijā, kad varas kritika un politiķu karikatūras ir ikdienas lieta, var pastāvēt sociāli un politiski kritiska māksla un kādai tai jābūt.
Ķiķināšana, dzemdības, mēslu dakšas
Dažas lietas patiešām ir pagājušas - kādreiz sabiedrību šokēja sieviete biksēs, tagad vairs ne. Tomēr tam ir vajadzīgs laiks, un, manuprāt, visi izstādē Negantnieki ietvertie darbi tik senu vēsturi nepārstāv. Piemēram, izstāžu zālē sastapties ar dzemdību dokumentāciju Latvijā arvien ir neparasti, ņemot vērā, ka mūsu sabiedrībā gan grūtnieces, gan jaunās māmiņas tikai nesen ir kļuvušas «redzamas un dzirdamas». Varbūt tāpēc Oļega Tillberga instalācija Pievienošanās visumam, kas bez šīs dokumentācijas ietver arī mēslu kaudzi un dakšas, ir viens no rosinošākajiem izstādes darbiem, kas mudina uzņemties atbildību, nevis triekt velnu, dzērumā sēsties pie stūres un gluži aukstasinīgi noskatīties, kā kaimiņos... Tāpat nepiekrītu, ka seksualitāte būtu tēma, kas pēdējos trīsdesmit gados ir piedzīvojusi kvalitatīvu progresu un tāpēc atsevišķas tās epizodes būtu kļuvušas «īslaicīgas», taču dīvainais darbu atlases kritērijs kopējo iespaidu padara drīzāk smieklīgu, ja ne nožēlojamu, un visumā šķiet pierādām, ka atlasīt darbus pēc tā principa, ka tajos ir redzams «kaut kas nepieklājīgs», īsti neatmaksājas. Rezultāts drīzāk atgādina kādu pusaugu zēnu sarunu, kuru nesen dzirdēju piemājas rotaļu laukumā: «Vai tu vari pateikt, kas tas ir, ko naktīs dara lielie, lai tiktu pie bērniem, hihihaha?» Manuprāt, gan šajā, gan citās izstādes pieteiktajās jomās ir ļoti daudz darāmā, kur provokācijai un izaicinājumam tad arī būtu īstā vieta, lai iztaujātu un pārbaudītu, cik pamatoti ir novilktas robežas un kādu iespaidu tas atstāj uz tiem, kas paliek viņpus.
Sadzirdētie smiekli
Un vēl izstādē skan smiekli, kurus sadzirdēt ir grūti, taču ne neiespējami. Pa vidu Negantnieku saceltajam putekļu mākonim pavīd arī veselīgs humors, kas gan aizkustina, gan izkustina no «mietpilsoniskā» sastinguma. Tādi ir tiešām asprātīgie Artūra Bērziņa Harikiri un Siesta, Andreja Kļaviņa sērija Obligātā literatūra un Ērika Apaļā Man bija «angīna», tomēr sapņoju par «vagīnu» - nosaukums vien ir ko vērts! Interesants ir arī Ivara Grāvleja eksperiments Mobilais, kas ir gluži kā sociāls pētījums par cilvēku atšķirīgām reakcijām uz vienu un to pašu kairinājumu. Izstādē atradu arī patiesu intimitāti, kas atklājas Arņa Balčus fotogrāfiju sērijā Es, draugi, mīļākie un citi. Tieši seksualitātes cilvēciskuma un skaistuma aspekta izstādē man pietrūka visvairāk. Pietrūka arī skaidrojumu par šokēšanas motivāciju un dionīsiskā momenta izvērsuma, kuru kuratore ir pieminējusi izstādes aprakstā, ja pareizi atceros, ceturtajā rindiņā no beigām. Protams, labāk kaut vai pašās beigās, nekā neminēt nemaz, tāpat kā labāk Negantnieki nekā tikai puķu vai vecmeistaru izstādes.