«Savainojums mani mocīja jau pirms Londonas olimpiskajām spēlēm. Samazināju slodzes, bet tik un tā nevarēju visu darīt ar pilnu jaudu. Visgrūtāk bija spiest svaru stieni no guļus pozīcijas. Vairāk par 120 kilogramiem nevarēju uzspiest, bet lodes grūdējam tas ir kā apēst pusi sviestmaizes,» oriģinālu salīdzinājumu piemeklēja Urtāns. Pamatots gan ir jautāms, kāpēc sportists pēc sezonas negūlās zem skalpeļa. «Cerēju, ka palīdzēs procedūras. Gāju pie labākajiem fizioterapeitiem. Olimpiskajā vienībā man palīdzēja Mareks Osovskis, apmeklēju arī Baltijas Fizioterapijas centru. Visbeidzot konstatēja, ka pleca aizmugurējā daļā ir pārrāvums un izveidojusies divus centimetrus gara plaisa. Tajā vietā lika klāt audus, un tagad sešus mēnešus būs jāārstējas.»
Urtānam jau ir 32 gadi, taču lodes grūdējam tas nav galējais slieksnis. «Manā kalendārā ir ierakstītas vēl vienas lielas sacensības, kas notiks 2016. gadā (olimpiskās spēles Riodežaneiro - aut.). Kā būs, es nevaru paredzēt, taču ir vēlēšanās līdz tam laikam lodi vēl grūst. Vispirms jau vajadzēs skatīties, kā sadzīs pleca savainojums. Ja man būtu 21 gads, tad 100 procenti, ka viss būs kārtībā - vismaz ārsts man tā teica.»
No sektora Māris gan tālu nav aizgājis. Kamēr pats nevar startēt, viņš nolēmis uzkrātās zināšanas nodot 23 gadus vecajam Edgaram Kononovam, vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) pēc otrā līmeņa diploma iegūšanas turpinās mācības maģistrantūrā. «Viss sākās no nejaušas vārdu apmaiņas. Lodes grūdēju sabiedrībā izmetu, ka man smiekli nāk, redzot, cik puisis ir spēcīgs, bet lodi grūž tikai 15 metrus tālu. Tad man arī pateica, lai ar darbiem parādot, ka viņš var grūst tālāk. Tagad arī cenšos to izdarīt. Kononovam tehniku esmu pilnībā izmainījis. Redzēsim, kas no tā visa sanāks.»
Urtānam pagaidām augstākais lidojums karjerā ir 2010. gadā Eiropas čempionātā Barselonā iegūtā 4. vieta, kad pēdējā mēģinājumā viņu no pjedestāla nostūma vācietis Ralfs Bartels.