Galvenie kritikas objekti ir divi. Viens ir pārmetums par to, ka varētu notikt sabiedrisko mediju politiska «sagrābšana» caur to, ka iecerētajā sabiedrisko mediju padomē būtu Saeimas politisko frakciju pārstāvji. Otrs ir saistīts ar finansējumu, proti, ka neesot atrisināta problēma, kas tiek daudzināta gadiem ilgi, - par nepieciešamību ieviest abonēšanas maksu vai piesaisti kādam nodoklim.
Mazliet kurioza šī situācija ir tāpēc, ka nacionālajā līmenī mēs tiekam spēcīgi kritizēti par to, par ko starptautiskajā līmenī mums saka - tas ir pilnīgi pieņemami. Piemēram, jau minētā politiskā pārstāvniecība. Te starptautiskā prakse ir dažāda, tomēr kopumā par normālu tiek uzskatīts, ka pārstāvēti ir ne tikai politiķu deleģēti cilvēki, bet, ja tā var teikt, reāli politiķi. Tas, piemēram, ir Igaunijas gadījums, kur no katras parlamenta frakcijas ir pa vienam pārstāvim, un tad šajā padomē ir papildus piesaistīti klāt četri eksperti, kurus arī izvēlas pats parlaments. EDSO redzējumā politiskās pārstāvniecības formulā galvenais ir tas, lai būtu pārstāvēta arī politiskā opozīcija, un, ja tas ir nodrošināts, pārmetumi īsti nav vietā. Latvijā turpretim jebkura veida politiskā pārstāvniecība ir milzu bubulis.
Ja pareizi atceros, savulaik kritiskas piezīmes tika izteiktas arī par to, ka šajā padomē būtu reliģisko konfesiju pārstāvji.
Par to it kā pārmetumu vairs nav, bažas vairāk tiek izteiktas par to, ka šī padome kā tāda būtu pārāk smagnēja, ka tajā būs pārāk daudz cilvēku, to skaitā no nevalstiskajām organizācijām, kuri atļausies kaut ko spriest par žurnālistiem. Bet tad ir jautājums, kā mēs interpretējam sabiedriskā medija jēdzienu. Būtībā tam būtu jāpiemēro tādi paši kritēriji, kādi tiek piemēroti citām publiskām institūcijām, - atskaitīšanās, pilnīgi atklāta, caurskatāma sava darba plānošana, iesaistot sabiedrību utt. Tā tas strādā arī citās valstīs. Mūsu kolēģi no Vācijas pauda, ka demokrātiskā valstī nav augstāka goda un arī leģitimitātes kā būt savas tautas ievēlētam pārstāvim. Savukārt žurnālistiem patiesībā šādas leģitimitātes nav. Šajā ziņā jo delikāta situācija ir tieši sabiedrisko mediju gadījumā. No vienas puses, tu prasi no valsts naudu savam darbam, bet, no otras puses, tu iebilsti pret jebkāda veida uzraudzību. Latvijas specifika vēl papildus ir tā, ka žurnālistu vide pat nepakļauj sevi kādiem pašregulatīviem mehānismiem. Nav jau mums nedz tā daudz piesauktā ombuda, nedz kāda cita regulējuma, kas patiesībā žurnālistu leģitimitāti veicinātu. Jo tad žurnālists varētu teikt: jā, es neesmu ievēlēts, bet, lūk, te ir izlasāmi profesionālie standarti, kurus es ievēroju.
Un kā jūs reaģēsiet uz šiem pārmetumiem par pārliecīgu politisko uzraudzību sabiedrisko mediju iecerētajā padomē?
Nu, mums ir šis 2013. gadā tapušais idealizētais modelis, ko mums piemin tādi eksperti kā Anda Rožukalne, cilvēki, kuri savulaik strādāja pie vienotā sabiedriskā medija koncepcijas. Šis modelis paredzēja, ka ir eksperti no akadēmiskajām aprindām, kuri izvēlas sarakstu ar cilvēkiem, kas atbilst noteiktiem standartiem, tad šis saraksts tiek iesniegts Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kura pasaka: jā, eksperti ir bijuši tik viedi, ka viņu piedāvāto kandidatūru saraksts ir pareizs. Tad saraksts tiek tālāk nodots Saeimai uz balsojumu, un Saeima arī saka: jā, eksperti ir bijuši tik viedi, ka izvēlējušies pareizās kandidatūras. Manuprāt, šis modelis nerisina problēmu par politisko lēmumu, par likumdevēja iesaisti. Otrkārt, ja kādam tiešām būtu vēlēšanās politiski «sagrābt» sabiedriskos medijus, tieši pašreizējais modelis ir tāds, ka faktiski nekas īpaši nebūtu jādara. Atliktu vien aizkulisēs sarunāt divus trīs personāžus, lai nākamā gada februārī, kad pašreizējās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļiem beidzas pilnvaru termiņš, būtu ko «ielikt» un likt darīt «kā vajag». Turklāt jāņem vērā, ka nākamā gada janvārī stājas spēkā jauns kapitālsabiedrību regulējums, tas savukārt nozīmē, ka Beltem un Pauliņam (attiecīgi LTV un LR valdes priekšsēdētājs - M. Z.) NEPLP jebkurā brīdī varēs pateikt, ka viņi ir zaudējuši padomes uzticību un var meklēt citu darbu.
Tātad, ja pareizi saprotu, jūs uzturat tēzi, ka jūsu piedāvātais modelis būtu tieši demokrātiskāks un vienlaicīgi pašreizējā situācija jau padara sabiedrisko mediju vadību potenciāli politiski ietekmējumu. Un iebildumus noraidāt. Tā?
Man šobrīd (saruna notika 15. augustā - M. Z.) ir grūti runāt par visiem priekšlikumiem. Piemēram, EDSO iesaka padomes locekļu skaitu samazināt no projektā paredzētajiem trīspadsmit uz septiņiem. Nu, tad ir jādomā, kādu ceļu iet. Projektā bija paredzēts maksimālais politisko spēku pārstāvju skaits seši, kas attiecīgi rekomendāciju izpildes gadījumā vairs neder. Tad vai nu padome kļūst izteikti politiska, vai arī ir kaut kāds pavisam cits partiju pārstāvniecības modelis (tagadējais ņēma vērā pašreizējo situāciju Saeimā). Ironiskā kārtā Vācijas eksperti un EDSO saka, ka mēs paredzam pārāk lielu žurnālistu brīvību, ka attiecīgo kapitālsabiedrību valdēm un sabiedriskajam uzraugam vajadzētu noteikt striktākas kompetences. Piemēram, jautājumos par sabiedriskā pasūtījuma uzstādījuma un izpildes uzraudzību. Mūsu piedāvājumā savukārt bija paredzētas redakcionālās padomes kā redakcionālās neatkarības nodrošinājums. Patlaban kāds no valdes locekļiem ir atbildīgs par saturu, bet šo cilvēku objektīvi grūti nosaukt par neatkarīgu no valdes. Attiecīgi mēs piedāvājam abu sabiedrisko mediju gadījumā izveidot galveno redaktoru institūciju, šos cilvēkus apstiprinātu attiecīgās valdes un padome, un šie cilvēki būtu atbildīgi par saturu. Savukārt redakcionālo padomi ievēl paši satura veidotāji, un šī padome vajadzības gadījumā būtu starpnieks starp valdi un redaktoriem, redaktoriem un viņu padotajiem kādos strīdos par saturu.
Pārmetums par finansējuma jautājumiem.
Mediju politikas pamatnostādnēs, kas ir, tā teikt, paralēlais process, KM ir skaidri iezīmējusi, ka nepieciešami papildu līdzekļi un ka laika posmā līdz 2020. gadam abu sabiedrisko mediju finansējums ir jāpalielina līdz vidējam attiecīgajam līmenim Eiropas Savienībā. Šī mērķa vārdā mēs jau nākamā gada budžetā papildus pašreizējai valsts dotācijai prasījām astoņus miljonus eiro. Un turpmākajos gados būtu turpmākie palielinājumi. Paralēli notiktu sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus. Šobrīd ir skaidrs, ka valsts budžeta stāvoklis šādu scenāriju nepieļauj. Tātad kādas ir alternatīvas? Ja runājam par abonēšanas maksu, tas jau savulaik ir izanalizēts, ka tik maza tirgus situācijā kā mūsējais, beigās trešā daļa aizies, lai apmaksātu šīs maksas savākšanu kā tādu. Lietuvieši pagājušajā gadā ieviesa modeli, kas sasaistīja sabiedrisko mediju finansējumu daļai no akcīzes un iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Šis modelis, šķiet, labi strādā, viņu sabiedriskajiem medijiem finansējums ir būtiski palielinājies. Taču ir dažas būtiskas atšķirības starp Latviju un Lietuvu. Lietuvā bija spēcīgs pašu sabiedrisko mediju atbalsts šādām reformām, bet Latvijā es diemžēl tādu nejūtu. Latvijā es vairāk jūtu vēlmi saglabāt pašreizējo finansējuma modeli (protams, dotāciju palielinot). Plus - ja mēs ietu Lietuvas ceļu, tas būtu pretrunā ar visas valsts nodokļu politiku, jo Latvijā nav prakses, ka daļa no kāda nodokļa tiek iezīmēta kādai nozarei vai mērķim.
Kas notiek tālāk?
Mēs apkopojam priekšlikumus, tad ir mūsu prezentācija attiecīgajā Saeimas komisijā, un komisija domā, ko darīt tālāk. Man grūti prognozēt deputātu lēmumu, bet sajūta ir tāda, ka politiskajā vidē ir pieprasījums pēc pārmaiņām, jo ir sapratne, ka pašreizējā situācija ir neapmierinoša.