Mūsdienu tehnoloģijas paver plašas iespējas fiksēt teju katru soli, taču nozīmīgus pavērsienus un attīstības posmus vērts iemūžināt pie profesionāla fotogrāfa, pārvēršot ģimeniskās emocijas mākslas darbos. Fotogrāfe Laura Šūlmeistere to dara jau teju 10 gadus, un viņas gaišās, smalku emociju nianšu pilnās bildes priecē daudzus. Laura MiniDienai ļauj ielūkoties sava darba aizkulisēs.
Kad, kā un kāpēc sāki nodarboties ar fotografēšanu?
Man patika notiekošo fiksēt ar fotokameras palīdzību jau sen, es fotografēju savus draugus un ģimenes locekļus, ceļojumus - kā jau visi. Bet apmēram pirms astoņiem gadiem fotografēšanas prieks bija pāraudzis nopietnā hobijā. Drīz pēc tam piedzima mana meita Joanna, un var teikt, ka, sākot ar šo brīdi, fotografēšana kļuva par manu pamatnodarbošanos. Neesmu amatieris autodidakts, gadu nomācījos arī fotokursos. Jāatzīst, kursi dod daudz iespēju praktizēt, apgūt dažādas tehniskas nianses, knifiņus, ko un kā darīt, taču spēja saskatīt labu kadru, noķert dzīvas emocijas ir dabas dots talants un dzīves izjūta, skolās to nedabūsi.
Kas tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo bērni, mīlestība, ģimene, gaisma, labas filmas. Tās baudu, bet vienlaikus manī ir dzīvs maziņš profesionālis, kas klusītēm pēta kino gaismu spēles un nereti tās vēlāk iemieso foto formātā.
Tagad katrs, kam ir telefons ar kameru, var fotografēt, ir programmas, kas pašas apstrādā bildes, - kā un vai tas ietekmē profesionāla fotogrāfa darbu?
Jā, pirms dažiem gadiem bija gandrīz traģikomiska situācija, kad visi kaut ko bildēja, savas bildes publicēja sociālajos tīklos. Tiešā veidā profesionālu fotogrāfu tas neietekmē, jo cilvēki tomēr saprot mākslas foto vizuālās kvalitātes atšķirību no telefona bildītes, bet tas iespaido sabiedrības domāšanas veidu, attieksmi pret lietām, informācijas aprites tempu. Es nebūt neesmu pret fotografēšanu ar telefonu - pati izvēlējos tādu, kam ir pēc iespējas labāka kamera, jo tas ir foršs veids ikdienas dokumentēšanai, taču nevar aizstāt mākslu!
Kuri, tavuprāt, ir tie brīži un emocijas, ko noteikti vērts iemūžināt fotogrāfijās?
Domāju, ka topošajām māmiņām vajadzētu nofotografēties gaidību laikā. Ja mamma jūtas labi, iznāk ļoti skaistas bildes! Zinu, ka ir daudzas sievietes, kas nožēlo, ka viņām nav skaistu foto no šī nozīmīgā dzīves perioda. Arī jaundzimušo, par spīti aizspriedumiem, ir vērts fotografēt. Un viss bērna pirmais dzīves gadiņš, kad mazais aug un mainās tik strauji kā vairs nekad dzīvē, ir profesionālu bilžu vērts.
Kāda ir atšķirība, fotografējot bērnus vai pieaugušos?
Bērni ir pašpietiekami, ja vecāki nejaucas iekšā fotografēšanas procesā un neliek kaut kā īpaši nostāties, pozēt, smaidīt... Smaids ir viena no biežākajām vecāku prasībām, nez kāpēc viņi uzskata, ka bērnam ir jāsmaida, vai viņš grib vai negrib. Man gan šķiet, ka bērni ir lieliski jebkurā savā izpausmē!